"Paula Dziesmu svētku" koncerta liktenis tautas rokās. Kas īsti tomēr nav lāgā?

Ideja sapulcināt estrādē tūkstošus, lai dziedātu un klausītos Raimonda Paula dziesmas viņa deviņdesmitās dzimšanas dienas vasarā, ir skaista. Turklāt, ja reiz mums ir tik skanīga Sidraba birzs, žēl par katru dienu, kad tā stāv klusa. Tad kāpēc lielā daļā sabiedrības ir sajūta, ka kaut kas īsti tomēr nav lāgā?

Vispirms paša Maestro norobežošanās. Kaut gan jāteic, ka Maestro jau iepriekš arī Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku sakarā izteicies, ka tie nelāgi "komercializējas". Otrkārt, atskārsme, ka "Raimonda Paula dziesmu svētki "Manai dzimtenei"" (nu gan vairs tikai dziesmu svētki "Manai dzimtenei") patiesībā ir tikai viens koncerts 11. jūlijā. Taču koriem sava gatavība tam būs jāapliecina skatēs, viena otra dziesma nu daudzbalsībā kļuvusi sarežģīta. Īpaši te pacenties komponists Jēkabs Jančevskis. Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāja Sanita Pāvulēna nupat sacīja, ka pavasarī skatē Mežaparka estrādē jauktie kori varēs izpildīt dziesmas pēc savas izvēles, no kā secināms, ka sākotnējā iecere bija Paula dziesmu apguves pārbaude un par dziesmu svētkiem nosauktā koncerta rīkošanā izmantota valsts nauda.

Vita Krauja, žurnāliste.

Foto: Valdis Ilzēns / Latvijas Mediji

Tātad savā brīvajā laikā par velti (atšķirībā no honorārus saņemošajiem profesionāļiem citos koncertos) strādās tūkstoši dziedātāju, ceļam tiks izmantota pašvaldības nauda, skatēm paķerts no valsts, tātad nodokļu maksātāju maciņa, bet finansiālo labumu (biļetes pārdošanā no 35 līdz 150 eiro) gūs daži svētku rīkotāji?

Sajūtot sašutuma patiesos iemeslus, rīkotāju komanda publiski paziņojusi, ka "atsakās no peļņas, ja tāda tiktu gūta, un gatava to novirzīt Maestro un viņa ģimenes (kāds smalks mājiens!) izraudzītam mērķim", gatava arī atkāpties un atbrīvot savu vietu citiem. Jānis Ķirsis atgādina, ka dziedātāju tūkstoši ieguldījuši lielu darbu, apgūstot dziesmas, diasporas latvieši jau nopirkuši lidmašīnu biļetes ceļam uz Latviju... Bet varbūt rīkotāju komandai vajadzētu nevis piedraudēt, bet atklāt koncerta tāmi! Tik un tik ceram ieņemt, tādi un tādi būs izdevumi, un paši savos maciņos vēlētos tādu un tādu summu. Ir tikai normāli, ja cilvēki ar savu darbu – šajā gadījumā – koncerta rīkošanu – vēlas nopelnīt. Bet vajag finansiālu skaidrību, atklātību un godīgumu. Vai varētu būt tā, ka svētkos gūto peļņu, ja tāda būtu, koncerta rīkotāji (kā raksta aģentūra LETA, Jānim Ķirsim piederoša SIA "Auss Media" un biedrība "Latvijas Festivālu asociācija") iecerējuši fonda "Manai dzimtenei" sākuma kapitālam? Grūti noticēt, ka 11. jūlija koncerta un fonda vienādie nosaukumi ir tikai sakritība...

Var teikt, kori piekrituši no laba prāta, jo patīk dziedāt. Taču ir vismaz nekorekti viena vakara koncertu saukt par dziesmu svētkiem! Atļauts ir viss, kas nav aizliegts? Bet ne viss, kas ir likumīgi, ir arī tikumīgi. Dziesmu svētku likumu vajadzētu grozīt tā, ka turpmāk dziesmu svētku jēdzienu lieto tikai Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku, kā arī Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku kontekstā. To cikls ir piecu gadu garumā! Ja visu pārējo – koncertu, dziesmas dienu, ciklu, veltījuma vakaru – sauks par dziesmu svētkiem, jēdziens devalvēsies. Brāļiem Gido un Imantam Kokariem veltīts bija dziesmu vakars "Brālibrāli", pirms gadsimta ceturkšņa Rīgas 800. jubilejā rīkoja ārkārtas Dziesmu un deju svētkus...

Situācija draud pabojāt arī koru un diriģentu vienotību. To sajūtot, vispirms savu līdzdalību "svētku" sagatavošanā apturējuši novadu virsdiriģenti, arī virsdiriģents Mārtiņš Klišāns.

... Kā filmā "Zeme, kas dzied" līksmoja Rīgas Latviešu biedrības vīri, kad pēc Dziesmu svētkiem bija divsimt rubļu plusā! Tāpēc, koncerta rīkotāji – skaidru, publiski pieejamu tāmi! Un, ja būs peļņa, tik tiešām – labam mērķim. Ja trūks ideju, palūgsim komandai "Dod pieci!". Varbūt situācijas korektai atrisināšanai var pasmelties Publiskās un privātās partnerības likumā? 11. jūlija koncerta liktenis ir tautas rokās – dziedāt vai nedziedāt, pirkt biļetes vai ne.

(Raksts tapa pirmdien, 2. februārī.)