Skaistkalnē svin Svētā Huberta svētkus

3. novembrī vienā no lielākajām un skaistākajām Latvijas lauku baznīcām – Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā apkaimes mednieki svinēja Svētā Huberta – mednieku aizstāvja – svētkus.

Jādalās un jāievēro drošība

Spītējot spēcīgajam vējam, kalnā pie baznīcas pulcējās skaistkalnieši, mednieki no kaimiņu pagastiem – Bārbeles un Kurmenes, kā arī daudziem citiem Latvijas novadiem. No baznīcas torņiem skanēja trompete un trombons – džeza mūzika Laura Amantova un Normunda Pieša izpildījumā, radot īpašu svētku noskaņu. Savukārt milzīgā katlā uz dzīvas uguns vārījās zupa, bet ne mazāka izmēra grilos cepās medījums.

Kad baznīcas velvēs ieskanējās ērģeles, prāvests Andrejs Mediņš visus aicināja uz svētku dievkalpojumu, kurā kalpoja arī Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis. Plašajā baznīcā visas solu rindas bija pilnas, un daļa atnākušo visu dievkalpojumu pavadīja, stāvot kājās turpat zālē.

Savā sprediķī Andrejs Mediņš atgādināja Svētā Huberta dzīvesstāstu un uzsvēra medību nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Tāpat to, ka jāpateicas par ikvienu medījumu, kas tiek piešķirts medniekam, un ar to pēc iespējas jādalās. Savukārt bīskaps Edvards Pavlovičs uzsvēra, cik svarīga medībās ir drošība. 

Tāpat viņu ļoti satrauc plēsēju lielais skaits un tā ietekme uz cilvēkiem un viņu saimniekošanu.

Prāvests Mediņš atklāja, ka viņa saimniecība Kurmenē cietusi no lapsu uzbrukumiem vistu kūtiņai. Aiznests ievērojams skaits vistu. Prāvests mudināja vietējos medniekus vairāk pievērsties sīko plēsēju medībām ikdienā, nevis tikai tad, kad kūmiņš aiznes vistu no paša sētas.

Interesants fakts, ka mednieku klubus Skaistkalnes apkaimē dibinājuši tieši garīdznieki, atzīstot to par svarīgu un Dievam tīkamu nodarbošanos.

Dievkalpojuma noslēgumā bīskaps svētīja visus atnākušos medniekus un citus dievkalpojuma dalībniekus, lūdzot par veiksmi medībās un to, lai vienmēr tiktu ievērotas visas drošības prasības. Savukārt pēc dievkalpojuma turpat pie baznīcas svētīja medību suņus. Gan tos, kas jau piedalījās medībās, gan dažus mēnešus vecus kucēnus, kuri vēl tikai apgūst medībās nepieciešamās gudrības. Vēlāk visi ķērās pie svētku mielasta.

Vai Svētā Huberta svētki ir svarīgi?

Prāvests Andrejs Mediņš uzskata, ka šādi svētki vairo mednieku pašapziņu un veido identitāti. "Tie parāda, ka mēs katrs sevī spējam atmodināt to, ko mums ir devis Dievs – dabas mīlestību, māku rūpēties par dabu un māku saudzīgi to izmantot," tā Mediņš. "Mums, baznīcai, ir jāceļ godā apziņa, cik mēs katrs esam svarīgi šajā Dieva plānā, arī ejot medībās. Tā ir kārtība, ko Dievs ir radījis uz zemes. 

Medības ir tikums un, es teiktu, pat svētums. Nodarbošanās ar medībām, darbs mežsaimniecībā, citās ar dabu saistītās nozarēs jau vien parāda cilvēku sirds skaidrību un iekšējo kārtību.

Svētā Huberta svētki ir apstiprinājums tam, ka medniekiem jāturas roku rokā, jāsaglabā dzīva ticība, patiess prieks vienam par otru. Svētki palīdz saprast, ka medības ir kaut kas skaists, kas ir jākopj un jāveido. Šis tikums ir jāmāca jaunajai paaudzei." Viesturs Polis, mednieks no Skaistkalnes, atklāj, ka ir viens no svinību iniciatīvas autoriem: "Šo svētku ideju izdomājām kopā ar priesteri Andreju Mediņu, lai izgreznotu mednieku ikdienu. Un pasākums izdevās! Priecīgi esam mēs un ikviens, kurš atbrauca. Cilvēku bija daudz. Mēs jau esam ieplānojuši svētkus arī nākamajā gadā. Domājam Skaistkalnes klosterī sarīkot arī Zemgales trofeju izstādi." Arvīds Rozēns no Bārbeles mednieku kolektīva vērtē, ka šādi svētki sniedz iespēju paraudzīties uz mednieku no cita skatpunkta: "Mednieks medību apģērbā, ienākot baznīcā, izskatās citādi. Cilvēki, kuri vienkārši atnāca uz vakara dievkalpojumu, redz, ka mednieks ir tāds pats cilvēks kā viņi. Mēs visi esam vienādi. Šādi svētki ir laba tradīcija, iespēja sanākt kopā. Tā mēs varam turēt godā savas vērtības." Viņu papildina Uldis Lapiņš, mednieks no Skrīveriem: "Šādi svētki popularizē medības kā tādas. Priesteris Andrejs Mediņš ļoti labi pastāstīja Svētā Huberta stāstu un viņa nozīmi. Domāju, daudzi kristīgi cilvēki to nemaz nezina. Baznīcas zāle bija pilna, un ceru, ka nākamgad svētku dalībnieku būs vēl vairāk." Arī Aivars Bundzens, pieredzējis mednieks, sporta šāvējs, vērtē, ka medniecība ar šādiem svētkiem tiek celta godā: "Tiek parādīta īstā mednieku daba, saikne ar dabu, saikne ar svēto, saikne ar dvēseliskumu. Mednieki ir tie, kas šajā brīdī, šajā sarežģītajā laikā veido saikni starp dabu un mūsu moderno pasauli."

Liecība par Svēto Hubertu

• Huberts ir dzimis 656. gadā tagadējā Francijas teritorijā, karaliskās Marovingu dzimtas atvases, Akvitānijas hercoga Bertrana ģimenē.
• Kā daudzi tā laika augstmaņi, arī Huberts bijis kaislīgs mednieks. Pēc sievas nāves dzemdībās Huberts pametis galmu un patvēries Ardenas mežos, kur pilnībā nodevies medībām.
• Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie iet uz baznīcu, Huberts devies medīt. Viņš dzinis pēdas lieliskam briedim, kad pēkšņi dzīvnieks esot pagriezies pret Hubertu, starp tā ragiem esot parādījies krucifikss un kāda balss esot teikusi: "Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē." Tad Huberts esot nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā.
• Pēc piedzīvotā Huberts atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu jaunākajam brālim Odo, kurš kļuvis par Huberta dēla aizbildni. Savu personīgo mantu Huberts izdalījis nabadzīgajiem un mācījies, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuvis par Lježas bīskapu.
• Huberts miris 727. gadā.
• 1744. gadā Hubertu kanonizēja Romas pāvests Benidikts XIV.
• Tagad Huberts ir kristiešu svētais, mednieku, medību suņu, mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildnis, kurš, pēc nostāstiem, esot varējis ārstēt trakumsērgu.

Medību saimniecības attīstības fonds.

Foto: Žurnāls "Medības" / Latvijas Mediji

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.