Atrasts īpašs personības tips, kas kavē māju siltināšanu

"Mēs esam kā uz pannas, kurai uzlikts stikla vāks, tā uzsilst un mēs vienkārši izcepsimies," saka Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) tenūrprofesore, inženierzinātņu doktore, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) vadošā pētniece Andra Blumberga.Tāpēc ir svarīgi meklēt dažādus veidus, kā sasniegt klimatneitralitātes mērķus un mazināt siltumnīcas efektu, un tas jādara kopā dažādu jomu pētniekiem.

"Vēsturiski dažādu zinātnisko institūciju pētnieki bijuši kā atsevišķi atomi, kā kartupeļi kartupeļu maisā," skaidro A. Blumberga. "Viņi norobežojas sava nozarē un nekontaktējas ar citu nozaru pētniekiem. Enerģētiķi pēta tehnoloģijas, kas ražo enerģiju; būvniecības speciālisti pēta ēkas; sociālo zinātņu pētnieki arī pēta tikai savu jomu. Patiesībā tam visam būtu jāsaiet kopā. Tāpēc mūsdienās top arvien vairāk starpdisciplināro pētījumu, tos arī šobrīd visvairāk atbalsta finansiāli, lai panāktu, ka satiekas dažādu nozaru pētnieki."

Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts

VASSI pētnieki šobrīd iesaistījušies vērienīgā zinātniskā projektā "Klimata neitralitātes lēmumu modeļi darbībā", kurā RTU sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes, Latvijas Universitātes un Vidzemes Augstskolas kolēģiem veido modelēšanas rīku, kas politikas veidotājiem palīdzēs pieņemt datos balstītus lēmumus par efektīvākajām klimata politikām un sekmēs Latvijas klimatneitralitātes mērķa sasniegšanu. Zinātnieki izstrādās integrētu lēmumu pieņemšanas atbalsta sistēmu, kas aptvers tautsaimniecību kopumā. Tiks vērtēti dažādu klimata politikas pasākumu ekonomiskie, sociālie, tehnoloģiskie, vides un klimata aspekti.

Lēmumus šajā jomā pieņemt nav vienkārši tāpēc, ka par tiem jāvienojas vairākām ministrijām, kurām katrai ir savas intereses. Finansējums ir ierobežots. 

Tāpēc jāizlemj, vai šo naudu tērēt, piemēram, elektromobiļu vai saules paneļu iegādes atbalstam, vai siltināsim mājas vai ražosim biometānu.

"Pēc ekonomikas teorijas būtu jāizvēlas vislētākais un visvienkāršākais, bet reāli to nemaz nav tik vienkārši izvēlēties. Piemēram, enerģētikā, aktīvāk izmantojot koksni, samazinās meža resursi un līdz ar to var samazināties meža sektora spējas akumulēt emisijas. Caur rīku, ko radīsim, iedosim politikas veidotājiem datus, kāds būs efekts dažādiem klimatneitralitātes pasākumiem: gan tehniski, gan sociāli, gan ekonomiski. Pētīsim arī, kā katrs no šiem pasākumiem var ietekmēt dažādas nozares, lai būtu redzama visa bilde kopumā," skaidro A. Blumberga.

Piemēram, lauksaimniecībā klimatneitralitātes mērķus ir ļoti grūti sasniegt, bet savukārt varbūt enerģētikā vai transporta nozarē var paveikt vairāk, nekā prasīts. Pētnieki piedāvās dažādus scenārijus mērķu sasniegšanai. Turklāt šie scenāriji ļaus prognozēt nākotni līdz pat 2050. gadam.

Viens elektromobilis uz piecām mājām?

A. Blumbergas ieskatā šis rīks palīdzēs izvairīties no kļūdām, kas iepriekš klimatneitralitātes mērķu sasniegšanā jau pieļautas. Piemēram, finansējums, kas atvēlēts māju siltināšanai, nav pieejams pastāvīgi. Kamēr kādas mājas iedzīvotāji nobriest siltināšanai, kārtējais projekts jau beidzies. Turklāt īsajā periodā, kamēr finansējums pieejams, tirgū ir milzīgs pieprasījums gan pēc siltināšanas materiāliem, gan būvniekiem, kas veic siltināšanu. Tāpēc ļoti aug cenas. 

"Tiklīdz tās aug, siltināšanai zūd izdevīgums, jo ieguldījumu atmaksāšanās laiks kļūst pārāk garš," teic pētniece. "Turklāt, ja būvniecības nozarē trūkst darbinieku, par celtniekiem kļūst arī tie, kas patiesībā nav celtnieki, un tas iedragā darbu kvalitāti. Ja cilvēki redz, ka kaimiņu ēka nosiltināta nekvalitatīvi, zūd interese pašiem to darīt."

Bijis pat periods, kad vienlaikus īstenoti projekti gan skolu, gan slimnīcu, gan arī daudzdzīvokļu māju siltināšanā.

A. Blumberga cer, ka rīks, rādot sistēmu kopumā un eventuālo lēmumu efektu, palīdzēs sasniegt līdzsvaru.

Vienu rīku pētnieki politikas veidotājiem jau izveidojuši: tas palīdz saprast, kādu pozitīvu efektu uz klimatneitralitāti rada enerģijas kopienas un kādi normatīvie akti vajadzīgi, lai tādas varētu darboties.

Enerģijas kopienas ir veids, kā efektīvi izmantot enerģiju. Tajās var apvienoties vairākas dzīvojamās mājas. Šādās kopienās, piemēram, saules PV paneļus izvieto uz vienas no ēkām, taču tos iegādājas un labumu no tiem gūst visa kopiena. Tā ir ne tikai lētāk, bet arī labāk tādā ziņā, ka ne visām mājām ir tādi jumti, uz kuriem var novietot paneļus. Savukārt citā namā varbūt var ievietot siltumsūkni. Iespējams pat iegādāties kopīgu elektroautomobili, ko lieto pēc grafika.

Brīnos, vai tiešām šāda sadarbība ir reāla. A. Blumberga atbild, ka rietumvalstīs tā dažviet jau izmēģināta pirms vairākiem desmitiem gadu, strādā ļoti labi: "Tas ir daudz, daudz lētāk nekā pirkt katram savu auto. Turklāt elektromobiļa baterijā var ļoti labi uzkrāt enerģiju. Tas rada arī kopību ar kaimiņiem, veidojot dzīvojamo sociālo vidi."

Enerģijas kopienā nami sadarbojas enerģijas radīšanā, uzkrāšanā un arī patērēšanā.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Zinātnieki dzīvo nākotnē

"Ņemiet vērā, ka zinātnieki dzīvo priekšā laikam vismaz par 20 gadiem. Ja mēs kā pētnieki šodien par to runājam, tad pēc 20 gadiem tā būs ikdiena," tā, atbildot uz manu skepsi, teic A. Blumberga. "Pirms 20 gadiem aizstāvēju doktora disertāciju par māju siltināšanu. Komisijā bija profesori, kas sacīja, kāpēc jūs to pētāt, kam gan tas ir vajadzīgs, kuru tas uztrauc un interesē. Šodien namu siltināšana ir ikdiena."

Arī Latvijā māju iedzīvotāji, kuriem izdevies kopīgi īstenot siltināšanas projektu, varētu sākt vairāk uzticēties viens otram un sadarboties ikdienā ekonomiskākai dzīvošanai, ir pārliecināta pētniece. Jau šobrīd Mārupes novadā kādas rindu mājas iedzīvotāji sākuši šādi sadarboties. Vienlaikus pētniece atzīst, ka katrā šādā procesā parādās zaķi, kas grib izbraukt uz citu rēķina, paši ieguldot maksimāli maz, un pētnieku radītais rīks kopienu izveidošanai uzrāda arī tos, kas ieguldās maz. Viens no pētnieku uzdevumiem – meklēt veidus, kā šos zaķus motivēt aktīvi iesaistīties.

"Klimata pārmaiņu apstākļos nesadarbošanās ved pretī iznīcībai. Mūs var glābt tikai sadarbība," uzsver A. Blumberga.

Līdztekus lēmumu pieņēmējiem paredzētajam modelēšanas rīkam RTU pētnieki izveidojuši rīku, kas paredzēts pašu māju iedzīvotājiem, lai arī viņi saprastu, kā šāda kopiena top, cik tas izmaksā, ar ko jāsāk un kas tiek iegūts, izveidojot šādu kopienu. Piemēram, ja kopienā grib apvienot piecas mājas, katras mājas pārstāvis ievada rīkā savas vēlmes un intereses, un sistēma to visu saliek kopā. Rīks arī parāda, kā visoptimālāk savienot mājas kopienā. Ja kādam kopienā riebjas saules paneļi vai ar vati siltinātas mājas, no tā var atteikties, tomēr sistēmā uzreiz redzams, cik daudz enerģijas tiek zaudēts.

A. Blumberga teic, ka vissarežģītāk izveidot šādas kopienas un pāriet uz klimatneitralitāti būtu Rīgas vēsturiskajā centrā, jo tur ir gan vēsturiska, gan padomju laika apbūve, gan publiskās ēkas, gan daudzdzīvokļu nami, tātad mājas ir ļoti dažādas.

Kā ietekmēt cilvēku domāšanu?

Būtiski, ka zinātnieki kopīgiem spēkiem meklēs arī veidus, kā iesaistīt sabiedrību klimatneitralitātes mērķu sasniegšanā.

A. Blumberga skaidro, tas nepieciešams tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģijas sniedz daudz iespēju kavēt klimata pārmaiņas, taču šīs iespējas netiek pilnībā izmantotas. Piemēram, ir simtiem dažādu materiālu ēku siltināšanai, taču tie maz tiek likti lietā. "Tas nav stāsts par tehnoloģiju neesamību, bet par to, ka cilvēki izvēlas tās neizmantot. Klasisks pieņēmums ir: ja vien būtu nauda, visas mājas tiktu nosiltinātas. Taču, pat ja nauda ir, neviens pēc tā rindās nestāv," stāsta pētniece.

Saku, ka vismaz Latvijas gadījumā ar finansējumu, kas piešķirts ēku siltināšanai, nepietiek, māju iedzīvotājiem jāiegulda daudz savas naudas.

"Neesmu pārliecināta, ka visas mājas tiktu nosiltinātas pat tad, ja sava nauda nebūtu jāiegulda," atbild A. Blumberga. "Procesam ir jābūt ne tikai lētam, bet arī ļoti vienkāršam. Pat ja nauda ir, tāpat mājas iedzīvotājiem jāvienojas par renovāciju, jāatrod celtnieki, jāvienojas par viņu izvēli, jāizlemj, kurš šo projektu vadīs, kurš uzraudzīs celtniekus. Galu galā tāpat sanāks tik daudz barjeru, ka gribētāju šo iespēju izmantot var nebūt daudz. Jau iepriekšējos projektos, sadarbojoties ar sociālo un humanitāro zinātņu pētniekiem, mēģinājām iekļaut arī cilvēku uzvedības pētījumus. Sociologi skatās uz sabiedrību kopumā, bet psihologi – cilvēku individuālajā līmenī, lai noteiktu tehnoloģiju izplatību un attieksmi pret tām."

Piemēram, pētījumā par grūti sasniedzamiem enerģijas patērētājiem skaidrots, kas ir cilvēki, kuri ir pret māju siltināšanu. Pētniece stāsta: jebkurā daudzdzīvokļu mājā aptuveni piektā daļa iedzīvotāju vienmēr būs pret siltināšanu. Tas, ka tie allaž ir pensionāri, kuriem ir maz līdzekļu un kurus neinteresē ilgtermiņa ieguldījumi, esot mīts. Sociāldemogrāfiskie rādītāji nebūt nav tas, kas raksturo tā sauktos grūti sasniedzamos enerģijas lietotājus.

Tie, kuri iebilst pret siltināšanu, ir īpašs personības tips, kas atsakās kontrolēt savu dzīvi, kas izvēlas justies kā upuri, kas neko nevar ietekmēt. 

Atnākot uz mājas iedzīvotāju sapulci, šāds cilvēks ir pret visiem ieteikumiem, kas prasa aktīvu rīcību.

Grūti sasniedzamie lietotāji, saņemot lielu rēķinu par elektrību, apkuri vai gāzi, dusmojas un vaino valdību, Krieviju, Ķīnu, Eiropas Savienību, lauksaimniekus – jebko ārpus sevis.

Savukārt citi domā, ko, neraugoties uz ārējiem faktoriem, paši var darīt rēķinu samazināšanai. "Tikmēr grūti sasniedzamie lietotāji par problēmas risināšanas iespējām nedomā, jo ir tikai ārējais ienaidnieks. Tie ir cilvēki ar lineāro domāšanu, un viņi ir visās vecuma grupās, visās tautībās, visos ienākumu un izglītības līmeņos. Viņi atsakās kontrolēt situāciju, kamēr citi apzinās, ka kontrole, lai arī ne pilnībā, tomēr ir arī pašu rokās," teic A. Blumberga.

Zinātnieki apņēmušies izprast, kā ietekmēt šos grūti sasniedzamos enerģijas lietotājus, ko, piemēram, teikt mājas iedzīvotāju sapulces vadītājam, lai pārliecinātu šo īpašo personības tipu līdzdarboties. "Mums ir versijas, ko darīt, bet tās vēl nav testētas. Katrā ziņā tas būs ļoti sarežģīti," atzīst A. Blumberga.

Izpētīts arī, ka katrā mājā ir piektdaļa iedzīvotāju, kuri savukārt, dažkārt pat īsti neiedziļinoties, vienmēr par visu būs par. 60 procenti iedzīvotāju ir pa vidu, un viņi nosliecas uz to pusi, kas spēj viņus labāk pārliecināt.

Pētniece secinājusi, ka labāk ar māju siltināšanu sokas tur, kur ir aktīvi mājas vecākie un kur iedzīvotāji vairāk uzticas daudzdzīvokļu namu apsaimniekotājam. Turklāt ja kaimiņiem labi veicies ar siltināšanu, renovācijas projekti kā tāds labdabīgs vīruss izplešas pa visu apkārtni. Vairāk šādi pozitīvie efekti gan novērojami ārpus Rīgas. Galvaspilsētā daudzi neuzticas apsaimniekotājam "Rīgas namu pārvaldnieks", turklāt nami ir tik lieli, ka iedzīvotājiem grūti par kaut ko vienoties.

Kā uzglabāt enerģiju?

Līdztekus cilvēku uzvedības izpētei un rīku izstrādei pētnieki joprojām arī meklē veidus, kā pēc iespējas efektīvāk izmantot atjaunojamos resursus.

Enerģētika rada lielu ietekmi uz klimata pārmaiņām, tāpēc ka joprojām plaši tiek izmantots fosilais kurināmais, kas rada daudz ogļskābās gāzes, kura nonāk atmosfērā un izveido tādu kā kupolu zemeslodei, kas savukārt rada siltumnīcas efektu: Zeme, uz kuras dzīvojam, aizvien vairāk sasilst. Tāpēc jāmazina fosilā kurināmā – ogļu un naftas produktu – izmantošana, tā vietā liekot atjaunojamos resursus, primāri saules un vēja, kā arī hidro un termālo enerģiju. Atjaunojamo resursu izmantošanu kavē tas, ka tie dažbrīd ir pieejami ļoti daudz, piemēram, saulainā laikā saules enerģija, bet citkārt nav pieejami. "Vējš pūš tad, kad tas pūš, nevis vienmēr vienā intensitātē," teic A. Blumberga. "Apkuri tieši tad, kad saule daudz spīd, mums nemaz nevajag. Lielais jautājums ir, kā akumulēt vai uzkrāt šo atjaunojamo resursu radīto enerģiju. To šobrīd pēta daudzi zinātnieki visā pasaulē."

Izstrādātas sistēmas, kā īpašās akumulācijas tvertnēs uzglabāt silto ūdeni, ko sasildījuši PV paneļi laikā, kad daudz spīd saule.

Rīgas Tehniskajā universitātē ir karstā ūdens siena, kas cita starpā tiek izmantota, lai testētu enerģijas uzkrāšanas veidus.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Arī VASSI viena no sienām atvēlēta karstā ūdens sistēmai. Tajā tiek izmantoti arī fāzu pārejas materiāli, piemēram, parafīns. Tie ir materiāli, kas var būt gan cieti, gan šķidri, gan arī gāzveida. Brīdī, kad viela maina savu agregātstāvokli, tā var uzkrāt un atdot siltumenerģiju. Tā parafīns sacietējot uzkrāj enerģiju, bet kūstot to atkal izdala. Taču vēl jāpēta tas, cik izdevīgs ir šāds enerģijas uzkrāšanas veids, cik daudz enerģijas šajā sistēmā izdodas saglabāt. Zviedru un somu pētnieki cenšas izprast, vai un kā enerģiju var uzglabāt smiltīs un akmeņos. Piemēram, ar uzkrāto enerģiju sasildītās smiltīs ir ieguldīti cauruļvadi. Pa tiem nāk aukstais ūdens, kas smiltīs uzsilst. Savukārt akmeņi strādā līdzīgi kā krāsns mūrītis: tas uzkrāj siltumenerģiju un pēc tam to ilgstoši izstaro.

"Vienmēr ir jautājums, cik katrs akumulācijas veids izmaksā. Jo var sanākt arī tā, ka enerģijas uzkrāšana prasa tik lielus ieguldījumus, ka fosilā dedzināšana tomēr iznāk lētāka," saka A. Blumberga un piemetina: protams, ja fosilā kurināmā izmaksās ieskaitītu arī kaitējumu dabai – skābos lietus, globālo sasilšanu, kaitīgos putekļus u. c. –, tā sanāktu ļoti dārga.

Saku, ka jau tagad, kad joprojām daudz tiek izmantots fosilais kurināmais, gan apkure, gan elektrība ir ļoti dārga. Pētniece atbild: ja izmaksās ietvertu kaitējumu dabai, cenas būtu vēl daudz augstākas.