“Latvijas ārējais ģīmis ir viņas vietvārdi,” 1935. gadā izteicās Latvijas senvēstures pētnieks Kārlis Rozītis. Pārfrāzējot varētu teikt, ka pilsētu ģīmis ir tās ielu nosaukumi. Vēsturē raugoties, redzams, ka Rīgas ielas vārdu ziņā apvērsumus kopš 19. gadsimta beigām piedzīvojušas regulāri ik pēc 20–40 gadiem un pat vēl biežāk. 1941. gadā tie viena gada laikā mainījās pat divreiz. Vairākumā gadījumu izmaiņas bija saistītas ar svešu varu iegribām.

Rīgas ielu nosaukumi gadsimtu gaitā, protams, mainījušies ne reizi vien, taču, ja runā par ideoloģiju, tad Krievijas pilsētu, upju un dižvīru vārdi pagaidām vēl itin vāciskajā Vidzemes guberņas centrā manāmā skaitā sāka uzrasties ap 1885. gadu, kad spēkā pieņēmās Baltijas guberņu pārkrievošanas centieni. Tad Rīgā citu starpā parādījās, piemēram, Smoļenskas un Totlēbena ielas.

Nākamais vilnis sekoja līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu 1914.–1915. gadā, cenšoties pēc iespējas dzēst no Rīgas ielu plāksnītēm un kartēm visu vācisko. 1915. gada janvārī Rīgas pilsētas valde pēc krievu deputātu rosinājuma ķērās pie Ķeizarmeža (Mežaparka), ko vairs nedrīkstēja saukt par Kaizervaldi, aptuveni piecpadsmit ielu nosaukumu maiņas. Tās bija ielas ar vācu pilsētu – Lībekas, Dancigas, Hamburgas un tamlīdzīgiem – nosaukumiem. Pašvaldība, kurā joprojām dominēja vācu tautības deputāti, sākumā kā kompromisu piedāvāja Mežaparkā godināt Somijas pilsētas, taču Vidzemes guberņas vadība pieprasīja "patriotiskus" krievu nosaukumus. Tad parādījās variants Lībekas ielu nosaukt par Oņegas, Hamburgas – par Pripetas ielu un tā tālāk. Pēc ilgiem strīdiem jautājumu izšķīra 1915. gada maija sākumā, kad līdzās Krievijas impērijas upēm un pilsētām pat Stokholmai Mežaparkā vairs neatradās vieta un to nomainīja Amūras iela, bet Pārdaugavā no tagadējā Uzvaras parka līdz Arkādijai nostiepās Lomonosova prospekts. Kā jau viss mākslīgais, šie vārdi apritē neiedzīvojās.