Overcast 5 °C
T. 17.04
Rūdis, Rūdolfs, Viviāna
Guntis Berelis trešo gadu raksta romānu, kurā viens no iedvesmas avotiem ir rakstnieks Andrejs Upīts. Pie lasītājiem daiļdarbs varētu nonākt nākamgad.
Guntis Berelis trešo gadu raksta romānu, kurā viens no iedvesmas avotiem ir rakstnieks Andrejs Upīts. Pie lasītājiem daiļdarbs varētu nonākt nākamgad.
Foto: Autora foto

Kā svaiga ūdens šļuka feisbuka diskusiju staignājā par padomju okupācijas laika paliekām, tostarp arī Andreja Upīša pieminekli, ieplūda Gunta Bereļa ieraksts. Trīs gadus viņš noņēmies ar romānu par Upīti, drīz likšot tam punktu, lai grāmata varētu iznākt nākamgad. Tomēr uz sarunu par ģēniju, absolūtu nelieti un vienkārši labu cilvēku, kā rakstnieks vērtē sava topošā daiļdarba varoni, ir mierā arī šodien.

Uz nepazīstamiem zvaniem Berelis vairs neatbild, jo pārlieku bombardējot ar jautājumiem par pieminekli, it kā viņš būtu tēlniecības mantojuma eksperts. Nav gan nekāds brīnums, tāpēc ka ar pieminēto feisbuka ierakstu ļaudis sparīgi dalījās. Un labi, ka dalījās, jo pamatīga raksta garumā prasmīgi izvētīts gan Andreja Upīša, gan ielu pārdēvēšanas temats.

Pa vidu jaunā romāna radošajām mokām pagājušā gada nogalē viņam iznācis oldzeltenos vākos iesiets eseju krājums "...rakstīt...", kas apliecina, ka gan autoram, gan daudziem citiem vārda meistariem rakstīšana var būt kā akmens kaklā, ko grūti nest, bet arī nomest negribas.

Laikam jau nevarēji noturēties, kad tik daudz riņķī apkārt tika spriedelēts par Andreja Upīša pieminekli?

Būtībā deviņdesmit procentiem spriedēju par Andreju Upīti ļoti minimāla nojēga. Lai tāda būtu, ir vismaz jāizlasa 530 lappušu biezā Arņa Koroševska monogrāfija "Lielais noliedzējs", nerunājot par pārdesmit Upīša grāmatām. Visi spriež par viņa pieminekli – vārdu lietoju metaforiskā nozīmē –, skarbo vīru, kurš brien, domās iegrimis un drūmu ģīmi, cauri vēstures viesuļiem pretī austošajai sociālisma saulītei, šo klišeju, kas iedzīta skolās, augstskolās un sadzīvē, nevis par reālo rakstnieku. 

Priekšstats par Upīti lielākajai daļai cilvēku aprobežojas ar skolā izmocīto "Zaļo zemi", kas nepavisam nav viņa nozīmīgākais darbs, un, iespējams, dažām teātra izrādēm...

Iemūžināts nozīmīgs brīdis, kad 2014. gada 6. janvārī rakstnieks pabeidz melnrakstu romānam "Vārdiem nebija vietas".

Visai ātri atklātu vēstuli pieminekļa atbalstam uzrakstīja Memoriālo muzeju apvienība, un viens no galvenajiem argumentiem, ka viņš nav piedalījies represijās.

Tā bija ļoti līdzsvarota un normāla vēstule, bet es diez vai zem tās parakstītos. Ja palasa Upīša četrdesmitajos un piecdesmitajos gados rakstītos socreālisma teorijas un kritikas murgus – viņš ir tik daudz ļauna izdarījis latviešu literatūras aizmiršanas un pārinterpretācijas mehānismā. Tas patiešām bija reāls un baismīgs ļaunums! Ar savu ideoloģisko autoritāti viņš pārvērtās par baisu figūru, kas no latviešu literatūras vēstures izsvītroja veselas teritorijas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc piemineklis tur nedrīkstētu būt. Šis piemineklis ir Andrejam Upītim kā padomju ideoloģijas simbolam, izsvītrojot no viņa daiļrades daudzus nozīmīgus darbus un akcentējot viņa ļaundarības padomju laikā.

Nu bet pats Upītim jau trešo gadu pieminekli būvē.

Tad jau tu redzēsi, kas tas būs par pieminekli.

Kāpēc izvēlējies rakstīt par, kā pats saki, veco maitas gabalu? Nebija taču nekādu ilūziju par viņa personu.

Neizvēlējos, to man piedāvāja Gundega Repše. Viņas vēstulīte bija apmēram tāda – man liekas, Upīts tev būtu atbilstošs. Uzreiz sapratu, ka varu to uzņemties, jo viņā ir pietiekami daudz, ko nevar ar loģisku prātu izskaidrot. Ilūziju nebija, jo savulaik esmu sarakstījis "Latviešu literatūras vēsturi" un jau toreiz sapratu, kas ir Upīts. Un, ja nevar izskaidrot loģiski, tas nozīmē, ka varētu būt brīnišķīgs materiāls romānam.

Tad jau vari atbildēt uz jautājumu, kāpēc Upīts bija tāds.

Mazliet pārspīlēšu, bet pretstatā vispārpieņemtajam priekšstatam par Upīti kā monumentālu literatūras vēstures figūru īstenībā viņš bija baigais neveiksminieks un līdz pat sešdesmit gadu vecumam jutās nenovērtēts. Pirms Pirmā pasaules kara Upītim iznāca grāmatas, viņš bija redaktors un izdevējs, kritisku apcerējumu autors, tolaik neapšaubāmi viens no nozīmīgākajiem rakstniekiem, tomēr salonos sievietes jūsmoja par Eglīti, Eldgastu un citiem dekadentiem, nevis par eleganto, stalto, izskatīgo un, jā, arī kautrīgo Andreju Upīti. Pēc kara vecā pasaule ir sagrauta, tostarp nodegusi arī Upīša Skrīveru māja, tagad jābūvē jauna pasaule, iespējams, paša izfantazētās PSRS sastāvā. Upīts darbojās Stučkas valdībā, tāpēc, kad atgriezās neatkarīgajā Latvijā, viņu nesagaidīja ar pūtēju orķestri un puķēm kā Raini un Aspaziju, bet iebāza aiz restēm, pie tam divas reizes. Vispār katram rakstniekam svētīgi drusku pasēdēt aiz restēm, nu, bet gaidīt nāvessodu – varam tikai iedomāties, ko viņš tobrīd izjuta.

Divdesmitie gadi ir viņa ražīgākais periods, tomēr Upīts visu laiku paliek kaut kur fonā. Jā, viņš Kultūras fonda balvu saņem, bet par vienu no nenozīmīgākajiem darbiem – lugu "Žanna d’Arka". Pie varas nākot Ulmanim, viņa darbi gan turpina iznākt, taču varas labumus saņem citi. Citi rakstnieki saņem prēmijas, būvē mājas, dzīvojas pa ārzemēm utt., bet Upīts joprojām mitinās īrētā dzīvoklī un ņemas pa Latviju. Un galvenais, ka tautas atzinība tiek citiem.

Kad pienāk 1940. gads, Upīts beidzot kļūst pirmais, taču viņam jau ir sešdesmit gadu. Domāju, ka padomju vara Upīti izmantoja, viņš to ļāva un arī pats izmantoja. Pusi no šīs intervijas varētu piepildīt ar viņa amatiem un goda nosaukumiem.

Uz Maskavu pie Staļina arī aizbrauca ar lūgumu Latviju uzņemt Padomju Savienības saimē...

Tur viņš bija dekoratīva figūra. Sākas Otrais pasaules karš, un kārtējais klupiens – dižajam rakstniekam Krievijā atvēl mājiņu ar trīs istabām, kas nodeg un parauj līdzi visu "Zaļo zemi", ko gada laikā tomēr veiksmīgi izdodas atjaunot. Atkal pasaule vēršas pret viņu.

Reklāma

Ir vēl viena nianse, kuru domāju – publiskot vai ne. Viņam bija jau pāri par astoņdesmit gadiem, kad Rakstnieku savienības poliklīnikā veica mazu ķirurģisku manipulāciju – pārgrieza priekšādiņu. Ļoti daudzos Upīša romānos parādās nepatika pret sievietēm, un arī par sieviešu literāriem darbiem viņam ir nepamatoti riebīgas recenzijas. Pieļauju, ka defekts izpaudās arī šādi.

Nākamā neveiksme – visiem bērni kā bērni, bet Upīšiem dēls totāls dzērājs. Versija tāda, ka Otrā pasaules kara laikā viņš bija armijā, kur drosmei regulāri palīdzēja simts gramu, kas miera laikā kļuva par atkarību. Katrs no šiem notikumiem varbūt neliekas īpaši svarīgs, taču tie visi kopā Upītī izveidoja pat ne skaudību, bet greizsirdību uz latviešu literatūru, ko reprezentēja konkrēti viņa kolēģi. Es esmu pirmais, bet kāpēc neviens to nenovērtē?! Apmēram tā. Greizsirdība ir iznīcinoša emocija, kas pēc insulta 1952. gadā pārvērtās slimībā. Tagad jūs man visi palēkāsiet uz karstiem akmeņiem! Un, lūk, šim Andrejam Upītim ir uzcelts piemineklis.

Guntis Berelis. Pēc svaiga gaisa uz mežu.

Vai ir kāds jautājums, ko tu viņam vēlētos uzdot?

Parunāties būtu interesanti, jo viņš varētu pastāstīt daudz, ko es nezinu. Iedzertu šņabi, un rastos arī jautājumi.

Es pajautātu, kāpēc uzrakstīja "Bezsaules norietu".

"Bezsaules norietā" vairāk nekā astoņdesmit gadus vecais Upīts ar insulta samaitātajām smadzenēm beidzot varēja izlikt uz papīra savu greizsirdību. Darbs pat Glavļitam* licies par traku, esot centušies bremzēt tā izplatību, bet nedrukāt Upīti nedrīkstēja.

Kā tu pats to vērtē?

Tie ir slima cilvēka murgi, kuros viņš izliek savus kompleksus un aizvainojumu pret pasauli.

Vai maz kāds gribēs par viņu lasīt romānu, un arī pašu Upīti vai vispār tagad lasa, izņemot skolēnus un studentus, kuriem tas jādara spiestā kārtā?

Nezinu, vai lasa, bet viņš patiešām ir interesants. Kaut vai "Zelts"! Tāda žūpošana 300 lappušu garumā, ko ir aizraujoši lasīt. Tāpat "Robežnieku" cikls. Vēsturiskajā romānā "Laikmetu griežos" viņš mēģina konkurēt ar Aleksandra Grīna vēsturiskajiem gabaliem par Ziemeļu karu. Grīna vēstures koncepcija bija tik primitivizēta un uzspīlēta uz letiņu nacionālās pašapziņas celšanas liestes, ka jau paliek smieklīga. Upīša darbus par šo pašu laika posmu vērtēju aug-stāk, jo traktējums ir krietni nopietnāks, bet viņu nenovērtē – nav nekādas Tēvzemes balvas vai Triju Zvaigžņu ordeņa.

Spriežot pēc tā, ko apgalvo savā jaunākajā grāmatā "...rakstīt...", Upīts ir izcili iemācījies rakstīt. Tu saki, ka iemācīt rakstīt nemaz nevar.

Tas ir viens no stūrakmeņiem, ka rakstīt nevar iemācīt, toties var iemācīties, un rakstnieka svarīgais orgāns ir dzelzs pakaļa. Vajadzīga milzīga pacietība, uzņēmība, spēja atteikties no pasaules kārdinājumiem utt.

Interesanti, ka šā paša žurnāla "Numura intervijā" Lelde Stumbre stāsta, ka viņai rakstīšana grūtības nesagādā, tikai tēli naktī maisās pa galvu un neļauj gulēt.

Lielākā daļa, ko esmu saticis, apgalvo, ka ir grūti un labprāt nerakstītu. Reiz jautāju Ievai Akurāterei, vai neapnīk katru vakaru dziedāt vienu un to pašu. Nē, viņai nevajag aplausus, pietiek ar kaifu, ko sajūt dziedot.

Par romānu "Vārdiem nebija vietas" Guntis Berelis (1. rindā otrais no kreisās)2015. gadā saņēma Dienas gada balvu kultūrā.

Kāds ir rakstnieka kaifs?

Tāds atnāk ārkārtīgi reti, kad pēkšņi piemetas tas, ko sauc par iedvesmu. Bet tas notiek tik reti...

Atkal atsaukšos uz tavu kolēģi Stumbri – viņai svarīgākais ir daiļdarba nobeigums. Kas tev?

Drīzāk pēcsajūta, kas var saglabāties gadu gadiem. Gabals ir aizmirsies, bet saglabājusies sajūta, ka kaut kas ir pabeigts, ko ielieku plauktā, un man par to vairs nav nekāda daļa.

Kā tu raksti – ar katru grāmatu rakstnieks nomirst.

Apmēram tā, un tad atkal jāsāk no nulles.

Kā var būt nulle, kad ir uzkrāta gan dzīves, gan rakstniecības pieredze, zināšanas?

Pieredze ir, bet tu nekad nezini, kas tev iznāks un vai vispār kaut kas iznāks.

Vai kādreiz nav izdevies?

Tā ir bijis. Datorā iestrēgušas divdesmit autorloksnes pamatīgam romānam "Absolūtās nulles laikmets". Kad visiem stāstīju, ka rakstu postapokaliptisku trilleri, Vladis Spāre [rakstnieks] man prasīja – cik tev tur līķu? Daži miljardi. Viens no darba sižetiem, ka pasaulē sākusies nāvējoša epidēmija, kur cilvēki cits citu sāk slaktēt. Brālīši Ābeles [brāļi Lauris, Raitis, Mārcis Ābeles] jau bija izdomājuši taisīt seriālu ar, neatceros, sešām vai astoņām sērijām. Tad sākās kovida epidēmija. Būtu bijis tik stulbi rakstīt par epidēmiju, kad tā ir sākusies, jo neviens neticētu, ka tik daudz paralēļu, kas ar kovidu ir manā scenārijā, neesmu norakstījis no dzīves. Var jau būt, ka kādā brīdī to pabeigšu, tikai jāpagaida kādi brīži.

Reklāma

Sarunās ar rakstniekiem apspriežam arī latviešu valodas veselību, kad tai pāri gāžas anglicismi – ne tikai latviešu bērni un jaunieši piesārņo savu valodu ar angļu frāzēm un pat tajā sarunājas, bet arī pieauguši ļaudis – šodien radio divi zinātnieki vispirms kādu izteicienu vai atziņu pateica angļu valodā un tad to iztulkoja latviski.

Tas jau ir diezgan traģiski. Bet, ja ņemam vērā, ka pēc gadsimta letiņu vairs nebūs, tas ir dabisks process.

Vēl jau esam dzīvi, runājam par šodienu.

Valoda nekad nav gatava, pabeigta sistēma, svarīgākais ir process, ko nodrošina gan rakstnieki, gan valodnieki. Savā laikā pie mums nenovēršami ienāca ģermānismi, pēc tam – rusicismi un tikpat nenovēršami tagad nāk iekšā anglicismi. Valodas savā starpā mijiedarbojas. Es to saucu par citādošanos. Literatūra pašlaik ir citāda nekā pirms divdesmit gadiem, un uz mata tāpat – valoda. Vajag refleksiju par šo procesu, ar ko nodarbojas valodnieki – kas no mijiedarbības ir pieņemams un kas būtu galīgi aplams. Man ir jautājums – kad tu gribi iedzīt naglu sienā, ko tu paņem?

Skaidrs, ka āmuru vai varbūt pat veseri!

Ak tad ievazā te visādus ģermānismus! Āmurs ir no viduslejasvācu valodas "hammer", "veseris" – no baltu "vjasar". Tas ir mazs piemērs, kā latviešu valoda ar visiem valodniekiem pāris gadsimtu laikā ir akceptējusi svešo "āmuru".

Labi, labi, grāmatā "...rak-stīt..." pats ļoti bieži lieto formu "rakstās", kas nepavisam nav latviska.

Varbūt ievēroji, ka savās esejās neko daudz neturos pie literārās valodas, vienkārši lietoju vienkāršrunas izteicienus un žargonu. Man tas ir pieļaujams.

Valodas jautājumos tomēr gribētos saklausīt skaļākas literātu, valodnieku balsis, kāpēc nedzird?

Rakstnieks nav kliedzējs. Viņam ir tā dzelzs pakaļa, sēž mājās un mēģina kaut ko uzrakstīt. Ja par daudz klaigā, kad tad viņš rakstīs?

Vai valodā vispār ir kaut kam jāpievērš uzmanība?

No angļu valodas pēc iespējas censtos norobežoties, bet starptautiskā angļu terminoloģija arī ir nenovēršama.

Ko domā par cenzūru, ko uzsācis feisbuks? Izrādās, tas nobloķējis kontu par Imanta Ziedoņa dzejoli "Veltījums Latvijas krieviem".

Ar Liānu Langu feisbukā gandrīz vai sacentāmies, kad viņu izcenzēja vārda "nēģeris" dēļ. Uzreiz ierakstīju vairākus "nēģerus", bet mani neaiztika, un man bija cemme, kāpēc neesmu feisbuka ievērības cienīgs.

Ar meitu Agnesi 2018. gadā filmas "Baltu ciltis" pirmizrādē. Guntis Berelis bija viens no scenārija autoriem.

Savā romānā "Vārdiem nebija vietas" tu žīdus sauc par žīdiem, nevis ebrejiem. Starp citu, man šķita interesanta sižeta līnija par pirmās kinofilmas uzņemšanu Ventspilī. Vai to var kaut kur apskatīt?

Nesen ir restaurēta un skatāma. Ideja ietvert romānā šo stāstu radās Ventspils muzejā, kur to pastāstīja vēsturnieks Armands Vijups. Tūlīt sapratu, ka te ir sižets un kolorīts, dabūju arī noskatīties filmu. Tā radās viena no sižeta līnijām. Nupat Vijupam ir iznākusi neliela grāmatiņa par filmas vēsturi.

Kāpēc galvenajam varonim atņēmi balsi?

Jo vārdiem neredzēja jēgu. Viņš jau nebija mēms.

Šeit vietā jautājums, ko tu domā par karu.

Par varmācības iracionalitāti esmu daudz rakstījis, tajā skaitā arī "Vārdiem nebija vietas". Viens ļoti gudrs cilvēks, izlasījis šo grāmatu, nesen man teica – nesapratu, kāpēc Tušu [Tušs ir romāna galvenais tēls] esi pataisījis par tādu izdzimteni, taču tagad to saprotu. Tas ir iracionālais ļaunums, kas pēkšņi noteiktās situācijās no cilvēka spēj iznākt laukā. Gadu desmitiem tu ar šo cilvēku esi nodzīvojis kaimiņos, un pēkšņi izrādās, ka viņš ir primitīvs slepkava.

Krievija ir parādījusi savu īsto būtību, jo runa nav tikai par Putinu, bet par milzīgu krievu nācijas daļu. Rašisms ir tik neizsakāmi absurds, iracionāls un parāda sevi kā absolūtu ļaunumu. Neņemos ar vārdiem to izskaidrot, bet viss, kas pašlaik nāk no Krievijas, ir kā drausmīgs nacionālais trakums, jo desmitiem miljonu cilvēku ir pārliecināti, ka karš ir taisnīgs, Putins – labs, Ukrainu vajag iznīcināt utt. Racionāli domājot, nav saprotams, no kurienes tas nāk.

Labi būtu, ja Krievija sairtu gabalu gabalos un sāktu naidoties paši savā starpā. Tad pasaulē uz kādu brīdi būtu miers.

Vai Upīša pieminekli novāks?

Noteikti. Tomēr tas jāsaglabā, jo šis ir arī piemineklis padomju laika monumentālajai mākslai. Varbūt tam nav jāatrodas Rīgas centrā, bet kaut kur citur. Ierosināju pārvietot uz Andreja Upīša muzeju Skrīveros, bet muzeja vadītāja Ilze Puķe iemeta komentāru, ka viņiem jau viens ir un šis tur ne pēc kā neizskatīsies. Strīdīga lieta, taču skaidrs, ka piemineklis pie Kongresu nama nav tam Upītim, kas latviešu literatūru pacēla jaunā kvalitātē, bet padomiskajam priekšstatam par viņu.

  • Galvenā literatūras pārvalde (no abreviatūras krievu valodā) Padomju Savienībā, iestāde, kas veica cenzūras funkcijas.

 

Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma