Kā lai nepalepojas, ka pirmo uzslavu par saviem Āfrikas samiem Aelita un Aivars Kraukļi saņēma no grupas "Prāta vētra" puišiem, kas tos nogaršoja "Goldingen room" restorānā? Vēl nosmējuši, ka bijis jābrauc uz Kuldīgu, lai noēstos Jelgavas pusē audzētas zivis. Līdzās samiem šeit «aug» arī melnie ķiploki, par kuru kvalitātes kontroli rūpējoties sunīte Mimī.
Rīts Kraukļu "Mūnās" sākas agri. Darba dienās – ap pieciem, jo saimniekam jāved zivis restorāniem, brīvdienās – pat divos trijos, kad ar savu produkciju viņi pošas uz Rīgas Kalnciema kvartāla vai Straupes "Zirgu pasta" tirgu. Samu audzēšanai pielāgotas telpas pašu mājā, taču tur ciemiņus parasti neved, jo sveši ļaudis zivis uztrauc, kas var ietekmēt labsajūtu un ēstgribu. Ne velti nomierināšanai negaisa laikā tām tiek atskaņota klasiskā mūzika.
"Mājas Viesa" ciemošanās rītā Aigars vēl nebija atgriezies no restorānu piegāžu tūres, kad Aelita jau sagaidīja ar skaisti klātu galdu un lieliski pagatavotu sama tartaru ar avokado.
Sāka ar sālsvanniņām
Zinātkārei ir liels spēks. Abiem vēl pirms nieka astoņiem gadiem nebija nekādas saprašanas ne par samiem, ne zivkopību, taču nejauši gadījās pagaršot izcili nokūpinātu Āfrikas samu, un Aelita kā jau diplomēta veterinārārste sākusi tīmeklī meklēt, kas tā par zivi. Studijās Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) ihtioloģijai veltīta maza uzmanība, tik vien kā karpa apskatīta.
"No lasītā aizķēra, ka Āfrikas sams ir viegli audzējams, izturīgs un neslimo," viņa stāsta un turpina, "un ar skaistu, garšīgu un netreknu gaļu, jo tai ir tikai četri procenti tauku."
Uzņēmīgiem ļaudīm divreiz nav jādomā, no Liepājas audzētavas atveduši 500 mazuļu un ielaiduši savā āra kublā. Pāris mēnešus tie brangi ēduši un auguši, līdz viendien visi ūdenī duļķainām acīm nekustīgi turējušies vertikālā stāvoklī. Par slimību liecinājušas arī nokritušās ūsas un čūlas uz ādas. Ko mocīs zivis, sprieduši un gatavojušies tās likvidēt, taču Aelita nelikās mierā un atrada tīmeklī informāciju, ka ar līdzīgām pazīmēm akvārija iemītnieces atveseļo ar sālsūdens vai zilo graudiņu vanniņām. Cēlusies naktī, taisījusi samēniem viena procenta sāls šķīdumu, kur visus izpeldinājusi, un nākamajā rītā – zivis jau kustas. Pēc trešās procedūras tās bija glābtas, ko saimniece uztvērusi par labu zīmi samu audzēšanai.
Viena kubla laiks sen aiz muguras. Audzēšana tagad notiek 17 baseinos, kam pielāgoti plastmasas konteineri. Āfrikas samiem patīk dzīvot barā, tie ir sabiedriski, trinas viens gar otru, tāpēc vienā kubikmetrā var sadzīvot 350 līdz 500 zivju, kuru kopējais svars nepārsniedz 300 kilogramus. Kad Aelita pamēģinājusi radīt ērtākus apstākļus ar mazāku samu skaitu konteinerā, tie jutās sliktāk un mazāk ēda. Gada laikā "Mūnās" izaudzē 20 tūkstošus zivju.
Vienīgie Eiropā
No citām zivju audzētavām "Mūnas" atšķiras ar ūdens apgādi baseinos. "Mums vienīgajiem Eiropā ir samu audzētava ar cirkulācijas sistēmu, kurā ūdens nāk no 86 metru dziļurbuma, kas katlumājā tiek uzsildīts līdz 24 grādiem un pēc tam nonāk zivtiņu baseinos," skaidro Aivars. Ūdens tiek mainīts katru dienu – piešmucētais aizplūst uz notekgrāvjiem, kur visi zivju radītie atlikumi drenējas un noārdās zemē. Ūdens tīrību uzmana saimniece. Viens no zivju pašsajūtas rādītājiem esot samu ūsas – ja tās uz augšu, viss ir kārtībā, tā teikt, uz ūsiņu!
Saimnieki atzīst, ka viņu ūdens apgādes paņēmiens, salīdzinot ar plaši izplatīto recirkulācijas sistēmu, ir dārgāks un ietekmē produkcijas cenu. Tomēr ieguvums ir būtisks – gaļai nav dūņu piegaršas un tās struktūra veidojas stingrāka.