Pa Latviju ceļo koriem un to radītām vērtībām veltīts jauns mūzikls "ZUM ZUM", kura izveidē apvienojušies divi komponisti – Raimonds Petrauskis un Nīderlandē dzīvojošā Laura Polence. Vienā no galvenajām – radio diktores Solvitas Sondores – lomām iejutusies dziedātāja ar samtaini sulīgo balsi Aija Vītoliņa.
Mūzikla stāstu radījuši Edgars Niklasons un Annija Putniņa, dziesmu tekstus – Andris Akmentiņš un Raimonds Petrauskis.
Par ko ir šis stāsts?
Uzvara pasaulē labākajā koru konkursā ir rokas stiepiena attālumā! Neviens šķērslis nav par grūtu, lai piepildītu Visuma izmēra sapni. Bet ko darīt, kad tiek atklāti diriģenta meli par "zelta dziesmas" autoru? Vai koristi vēl arvien spēs unisonā turpināt ceļu uz uzvaru? Dinamiski un atraktīvi tiek izdziedāts un izdejots kāda kamerkora sapnis. Latīņu un svinga ritmi, franču šansons, hiphops un džezs – mazliet neierasti dzirdēt kora sniegumā šos tik dažādos mūzikas stilus, kas kopā ar ekspresīvām dejām sniedz muzikālu un emocionālu baudījumu ikvienam. Par to arī sākam sarunu ar sievišķīgi šarmanto un mežonīgi draisko dziedātāju Aiju Vītoliņu.
Aija, esat jau uzstājušies Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Jēkabpilī, Ventspilī "Jūras vārtos". Kā publika uzņem jauno mūziklu?
Ļoti labi! Un lai nāk vēl vairāk un drošāk. Iet uz labi pārbaudītām vērtībām, atjaunojumiem ir forši, bet nevajag baidīties no jaundarbiem, nezināmā, jo tas vienmēr var sniegt negaidītu pārsteigumu. "Zum Zum" ir īpašs mūzikls, kaut kas absolūti jauns, līdz šim nebijis.
Bet kā tad ar Jāņa Lūsēna "Agro rūsu", kuras iestudējumā Liepājas teātrī jūsu brīnišķīgi atveidotajai salona īpašniecei Cimbares kundzei bija muzikāli skaistais duets ar Edgara Pujāta advokātu Straujupu?
O, Cimbares kundze! Viena no manām mīļākajām lomām, vai katru izrādes vakaru gaidīju kaut tikai dažu dziesmu dēļ! Taču "Agrā rūsa" bija muzikāla izrāde, bet nu Annija Putniņa kopā ar Edgaru Niklasonu radījuši mūziklu, kas ir īpašs žanrs, kur svarīgi dialogi, teatrālais moments, kas arī man ir diezgan liels izaicinājums. Dzirdēts, ka šajā mūziklā Andris Ābelīte esot galvenajā – diriģenta Agra Ozoliņa – lomā un nākamā es kā radio diktore Solvita, bet tā patiesībā nav.
Galvenais ir koris, ap kuru būvēts viss mūzikla stāsts. Režisoram izdevies no tā radīt vienotu tēlu, kas sevī apvieno tik daudzus un dažādus cilvēkus un situācijas. Viss kā dzīvē. Pati nekad neesmu dziedājusi korī, ja nu varbūt sen, sen skolas laikā… Arī tādēļ man ir ļoti interesanti skatīties uz attiecībām koristu vidū un iejusties tajās. Bet no daudziem, kuri dziedājuši koros, esmu dzirdējusi, ka iekšējās attiecības mūziklā parādītas ļoti saistoši un patiesi. Savi pārpratumi, savas intrigas… Stāsts par to, kā caur šķēršļiem nonākt pie mērķa, paliekot kopā. Paliekot par vienotu ansambli, vienotu organismu. Tas arī dzīvē šobrīd svarīgākais. Palikt kopā. Jo viens tu neesi cīnītājs.
Viens no šķēršļiem, kas jāpārvar korim, ir dabūt trešo dziesmu Pasaules koru konkursam. Arī kora diriģents pats klusībā raksta mūziku, taču kautrējas to kādam rādīt. Un koris nobalso par to, lai trešo korim uzraksta pasaulē slavens latviešu komponists… jā, jā, Ēriks Vasks!
(Iesmejas.) Es domāju, saliekot kopā viena pasaulē zināma latviešu komponista vārdu un otra uzvārdu, no režisora puses tā ir dauzīšanās un spēlēšanās, rotaļāšanās ar asociācijām. Dzirdams arī citāts no žurnāla "Mūzikas Mēnesis", kura nosaukums, protams, skan diezgan līdzīgi Latvijā gana zināmajam mūzikas kritikas žurnālam "Mūzikas Saule". Man jau liekas, galvenais ir paskatīties uz sevi no malas pat nevis ar ironiju, bet tā viegli, kā pasmaidot... Nez kādēļ mums joprojām ir diezgan grūti pašiem par sevi pasmaidīt. Nu nevajadzētu taču dzīvē visu tvert tik nopietni un sūri!