Overcast 6 °C
T. 17.04
Rūdis, Rūdolfs, Viviāna
Žurnāliste Līga Blaua.
Žurnāliste Līga Blaua.
Foto: Ieva Andersone

Kurš gan nezina žurnālisti Līgu Bauu? Viņas aizraujošie, dzīvie, dziļie raksti un iejūtīgās intervijas, kas atklāj it kā ļoti zināmu personību nezināmās šķautnes, jau kopš 1999. gada lasāmas žurnālā "Ieva". Runā, ka tieši to dēļ tapis žurnāls "Ievas Stāsti", kuram žurnāliste turpina rakstīt joprojām, arī nesen klusi aizvadījusi savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Kuru katru brīdi pie lasītājiem nonāks Līgas Blauas grāmata par Velgu Hānbergu – pavisam vienpadsmitā un pirmā, kas veltīta nevis sabiedrībā zināmai personībai, bet lielu daļu mūža šādas personības ēnā dzīvojušai sievietei. Tomēr žurnālistika, it īpaši darbs presē, nekad nav bijis Līgas sapnis, un sirdī vēl joprojām smeldz nepiepildītais.

Kad piezvanu Līgai Blauai, lai aicinātu viņu uz interviju rubrikā "Rakstnieka autogrāfs", saņemu atbildi: "Es taču neesmu rakstniece!" Dokumentāls darbs, pēc viņas domām, ir tā pati žurnālistika, vien lielākā apjomā. Un pirmā grāmata, ar ko viss sācies, tieši tā arī sagadījusies. Līga nesen bija sākusi strādāt žurnālā "Ieva", un viņai bija dots uzdevums aicināt Viju Artmani uz jubilejas sarunu. Intervija aktrisei patikusi, nav izlabots ne vārds. Pēc kāda laika Artmani nācies uzrunāt no jauna, garākam rakstu ciklam. "Nu jau mēs visu esam izrunājušas," skanējusi atbilde. Taču, kad Līga sacījusi, ka viņas varētu parunāt par aktrises teātra un kino partneriem, Dailes teātra granddāma piekritusi labprāt. Kad seriāls beidzās, jautājusi žurnālistei, vai viņa nevarētu par šo tēmu uzrakstīt plašāku darbu – grāmatu. "Tas mani ļoti pārsteidza," atceras Līga Blaua. "Teicu – es to nekad neesmu darījusi!" "Bet ar kaut ko taču jāsāk. Sāciet ar mani," pašsaprotami atbildējusi Vija Artmane. Grāmata tapusi un iznākusi, to atzinīgi novērtējis Normunds Naumanis, un tad pēc līdzīgām rakstu sērijām žurnālā grāmatas par sevi vēlējušies arī citi – Džemma Skulme, Jānis Stradiņš, Maija Tabaka, Jānis Paukštello, Harijs Spanovskis... "Pati uzrunāju tikai Uldi Dumpi un Ainaru Virgu," saka Līga Blaua. Kā desmitā tapusi Indrai Briķei veltītā grāmata, un žurnāliste gribējusi ar to pielikt dokumentālajai rakstniecībai punktu: "Ar Viju Artmani sāku un ar Indru Briķi, viņas ģērbtuves biedreni, beigtu. Bet vai tad tā sanāca? Nē!"

Jaunajai grāmatai jūs uzrunāja Ēriks Hānbergs.

Kuru katru brīdi pie lasītājiem nonāks Līgas Blauas grāmata par Velgu Hānbergu.

Jā. Viņš teica – Velgai ir jānorunā nost sava dzīve, citādi viņai to par grūtu nest, un viņa ir ar mieru atklāties tikai jums. Nu ko es varēju darīt? Ar visu cieņu pret Ēriku un Velgu uzskatīju, ka tur jābūt kādam viņu ģimenei tuvākam cilvēkam, bet saprotu arī, cik svarīgi ir uzticēties. Jo man pašai intervējot tā kādreiz ir bijis, ka priekšā pilnīgi kā stikls, tu netiec tam cilvēkam klāt, ir kaut kāda robeža. Kaut gan viņš ir tīkams un no viņa nejūtu arī nekādu nepatiku pret sevi, bet visi jautājumi kā pret sienu. Es ļāvos Hānbergiem sevi pierunāt un pārkāpu pāri tam savam "nekad vairs!".

Velga un Ēriks Hānbergi Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos.

Es, piemēram, ļoti priecājos, ka rakstījāt tieši jūs. Pirmkārt, domāju, daudzi tikai autores dēļ vien izlasīs grāmatu, jo Līga Blaua taču kaut kādu niekus nerakstīs...

Ak nu, tas, kurš raksta, jau galīgi nav no svara! Ja manas grāmatas kādu ir uzrunājušas, tad tas nav mana darba nopelns, bet gan cilvēku atziņas. Kā var Uldi Dumpi nemīlēt, viņam katrs vārds kā zelta grauds, tāpat Vijas Artmanes brīnišķīgā valoda!

Bet jums piemīt īpašas spējas izzināt no cilvēkiem to, ko viņi nevis vienkārši nestāstītu citiem žurnālistiem, bet pat neiedomātos stāstīt, jo viņiem tas nešķistu svarīgi! Es, piemēram, pat nezināju, ka Velga Hānberga ir Marta Kristiana Kalniņa mamma un darinājusi tērpus visām deviņdesmito gadu Mis konkursa laureātēm...

Domāju, ka daudzi to nezina, Velga taču neiet pa pasauli un to nestāsta! Jā, viņa ir profesionāla tērpu māksliniece. Tos gadus, dzīvodama kopā ar Imantu Kalniņu, viņa nolika savu dzīvi, lai tas otrs cilvēks varētu dzīvot, strādāt un elpot, un par to pretī saņēma nodevību.

Un es ļoti piedomāju, ko rakstīt, jo cilvēki izstāsta arī daudz personīga. Mēs jau esam tādi kā psihoterapeiti, kam var šo to norunāt nost. Klausoties sev vienmēr pajautāju – Līga, bet vai tu gribētu, lai par tevi to uzraksta žurnālā? Un, ja saku nē, tad, lai cik intriģējoši tas būtu rakstam, es to nerakstīšu. Jo īpaši tagad, kad dzeltenie portāli reizēm izrauj no lielā stāsta pāris teikumus un uzbliež tos virsrakstā kā pašu galveno. Neviens taču neies meklēt "Ievas Stāstus", lai izlasītu, kā tie teikumi patiesībā komponējas. Kādreiz stāstot man ir teikts: "To taču paņems dzeltenā prese!" Un ko es varu atbildēt? Mēs jau nevaram aizliegt, ja atsaucas. Un reizēm pat neatsaucas.

Kā jums izdodas tik precīzi atveidot intervējamo izteiksmes veidu? Jo, ja zini, kā runā Artmane, Skulme, Dumpis, tad, jūsu grāmatas vai rakstus lasot, vienmēr šķiet, ka viņus dzirdi. Bet mēs taču labi zinām, ka rakstīts vārds nav runāts vārds, un nepietiek uzrakstīt precīzi tā, kā pasaka...

Klausos viņu vārdos un balsī, vēroju žestus un izteiksmi. Bet es jau arī piecdesmit gadus strādāju šajā profesijā. Jā, es piedomāju, lai saglabātu valodas stilu un izteiksmi. Esmu kādreiz arī literārajai redaktorei lūgusi – varbūt tas nav literārs teiciens, bet tā ir tā īpašā izteiksme. Teiksim, par vienu savu partneri Vija teica – tas ir tāds švermīgs. Un Raimondam Paulam ir rīta rituāls – viņš netālu no radio dzīvo, no rīta aiziet uz kafejnīcu, nopērk divas svaigi ceptas bulciņas, vienu Lanai, vienu sev, un tad viņi mājās dzer kafiju. Un, ja literārā redaktore pārlabo bulciņas par smalkmaizītēm, tajā brīdī varu noģībt. Pauls pērk smalkmaizītes... Vienmēr esmu ļoti piedomājusi, lai valoda nav visiem vienādi pareiza, lai paliek katra cilvēka izteiksme.

Velga un mākslinieks Visvaldis Garokalns kopā ar grāmatas autori Līgu Blauu 2004. gada rudenī.

Nepavisam negribējāt būt žurnāliste – pie tā tūliņ nonāksim –, kur nu vēl dokumentālu grāmatu autore. Bet padomājiet, jūs taču citādi mūžā nebūtu tādus cilvēkus kā Artmane un Pauls, un Dumpis satikusi!

Reklāma

Jā, cilvēki, ko dzīvē esmu satikusi, ir tas lielais ieguvums šajā profesijā. Atceros, kad 1968. gadā Vestienā filmēja "Mērnieku laikus", filmēšanas grupa dzīvoja Ērgļos. Es no savas Liepkalnes pāris reižu pa to vasaru uz Ērgļiem biju aizgājusi ravēt skolas lauciņus un tad izcilos aktierus pa gabalu redzēju. Pie manas klasesbiedrenes mājās bija apmetusies, šķiet, grimētāja Rasma Prande, un reiz viņa dažas meitenes bija paņēmusi līdzi uz Vestienu pļavā saplūkt margrietiņas Vijai Artmanei, kura tēloja Lienu. Un Artmane esot viņām pienākusi klāt un kādus vārdus pateikusi. Viņas tik sajūsmināti stāstīja, un es domāju – Artmanei puķes plūkušas un Artmane ar viņām runājās... Kaut kas neiedomājams man, lauku bērnam! Nebija pat domas, ka es kādreiz varētu tādiem aktieriem tuvumā būt. Studiju laikā, vilcienā braucām uz Rīgu, Taurupes stacijā mēs, meitenes, vienmēr pieplakām pie loga – kāps Imants Skrastiņš iekšā vai nekāps? Viņa tēvs bija Taurupes stacijas priekšnieks. Ā, šodien mazais Gunča tikai, Imanta nav... Vai atkal, kad, jau televīzijā strādājot, kādreiz Paulu gaitenī ieraudzīju...

Un mana cieņa, viņus iepazīstot, saglabājusies. Tā vienkāršība, kas piemīt šādiem cilvēkiem kā Vija, Pauls, Džemma, Dumpis, Stradiņš, tas, ka viņi nekad nav izrādījuši pārākuma apziņu, lai gan, es domāju, viņi apzinās, ka līdzīgu viņiem nav. Bet viņi arī saprot, ka tas ir mans darbs – rakstīt. Un man ļoti patīk rakstīt par cilvēkiem no tautas, jo pati no tās dzīves nāku, no tā smagā darba un kūtspakaļas, sešu gadu vecumā jau pratu govis slaukt. Un cilvēku dzīves ir daudz dramatiskākas, traģiskākas un dziļākas, nekā var izdomāt literāros tēlos. 

Tāpēc mans vecumdienu sapnis ir, ka vienu īstu grāmatu es varētu gan uzrakstīt, kurā par pamatu būtu manu senču likteņi, kuri visās paaudzēs bijuši ļoti traģiski, tā būtu piemiņa manai mammai par ļoti sūro mūžu. Es domāju – ja man būtu mājiņa pie jūras, ja es varētu skatīties uz to plašumu, tad varētu uzrakstīt. Un tad mani varētu saukt par rakstnieci (smejas). 

Bet viens mans lielais jaunības sapnis nepiepildījās, un arī šis vecumdienu sapnis, visticamāk, nepiepildīsies.

Jaunībā negribējāt būt žurnāliste.

Nē, nemaz! Atceros, kad gāju skolā, netālu no mūsu Vecpriekšēniem dzīvoja Andris Kolbergs, abi ar sievu Aīdu nāca pie mums pēc piena. Redzot mūsu lielo grāmatu skapi, reiz viņš man pajautāja, ko es gribot mācīties. Žurnālistiku? Nē! Mācīšos par juristi! Nezinu, kāpēc man bija tādst sapnis, jo man jau tā rakstniecība varētu būt tuvākā. Rūdolfs Blaumanis ar mana vecvectēva brāli, Ērgļu pagasta skrīveri Pēteri Blauu bija draugi, viņš ir ciemojies Pētera Vecpriekšēnos, kur es piedzimu, Pēteris Blaumani ar zirgu vedis uz Taurupi precināt – tos stāstus zinu kopš bērnības, tas man likās pilnīgi normāli. Tāpat arī tas, ka mans tēvs pirms kara bija mācījies Pļaviņu ģimnāzijā un pazinās ar Jāni Jaunsudrabiņu, brāļiem Štrāliem. Bet man ļoti gribējās būt par izmeklētāju, ķert noziedzniekus. Skolu beidzot, iesniedzu dokumentus, bet pēc tam bija kaut kādas pārrunas. Un es nesaprotu, kā, jo toreiz taču nekas nebija datorizēts, bet tajās pārrunās sēdēja komisija un man teica, ka juristos nevaru stāties. Jautāju, kāpēc. Jums ir slikta biogrāfija. Vidējo māsu trīs gadus agrāk neņēma ķīmiķos, jo vecāki cēlušies no saimniekiem, tēvs bijis leģionārs un izsūtīts. Un pēc atgriešanās no Sibīrijas nevarēja vairs strādāt par skolotāju, bet gāja lauku brigādē.

Un tā jūs nepaņēma juristos. Bet no kurienes radās ideja par žurnālistiku?

Komisijai jautāju – bet kur tad varu stāties?

Stājieties filologos!

Kas es būšu, kad beigšu?

Skolotāja!

Un tad gan es tiešām iesmējos: "Kā tad es varēšu strādāt par skolotāju ar savu biogrāfiju? Es varbūt viņiem Virzu lasīšu priekšā." Iestājās klusums: "Jūs Virzu lasāt?" Nemaz nezinu, vai "Straumēnus" biju vai nebiju tajā laikā lasījusi, bet mājās skapī stāvēja, un es jau zināju, ka Virza ir aizliegts.

Un tad viens no viņiem pajautāja, vai žurnālists Pēteris Blaus ir mans radinieks. Zināju, ka žurnālists Pēteris Blaus, dzejnieka Pētera Blaua dēls, kurš strādājis pie Benjamiņas "Jaunākajās Ziņās", žurnālists, bohēmists, sieviešu aplidotājs, Ulmanim runas rakstījis, arī to pēdējo. 1940. gadā radu saites izbeidzās, visai dzimtai bija šoks, kad Pēteris Blaus pēkšņi kļuva sabiedrisko lietu ministrs Augusta Kirhenšteina valdībā. Kad stājos augstskolā, Blaus vēl strādāja radio, bet vēlāk tajā pašā 1971. gadā nomira. Tas, kas man par to radniecību jautāja, bija Ilmārs Īverts, toreizējais Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājs. Un viņš man teica – nu, ja jūs labi uzrakstīsiet radošo darbu un noliksiet eksāmenus, es jūs paņemšu žurnālistos. Otra leģionāra meita mūsu kursā bija Dace Dūze, tobrīd Bernharde. Īverts viņu zināja, jo viņa, Rīgas meitene, bija "Dzirkstelē" taisījusi sižetus. Un tā, pateicoties Blaua uzvārdam, mani paņēma žurnālistos. Madonas "Starā" biju pirmajā praksē, domāju, gan jau tur varbūt arī strādāšu – turpat Ērgļi, 45 kilometri... Tad vienu gadu aizgāju praksē uz "Padomju Jaunatni", un man tur ļoti patika. Inga Jēruma, Ilze Būmane, Egīls Jurisons, Ivars Ošiņš, Atis Jansons, Ingrīda Burāne, no kuras man bija milzīgas bailes, jo viņa bija tik gudra. Visi jauni un smuki, vakaros lasīja lapas, nepārtraukta bohēma. Bet galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš nezin kāpēc mani burtiski ienīda. Kad kāds no "Jaunatnes" žurnālistiem bija gājis prasīt, lai ņem mani štatā, Krustiņš bija noķērcis, ka viņam ir pilna redakcija ar fašistiem un fašistu bērniem un vēl viena fašista bērna viņam nevajagot.

Tad Ābrams Kļockins mani aizsūtīja valsts praksē uz "Cīņu", pat neatceros, ko es tur uzrakstīju. Un, kad nāca valsts sadale, Īverts man jautāja, kur iešu strādāt. Teicu – nu, varbūt uz Madonu, varbūt uz Liepāju. "Kāpēc uz Liepāju?" Nekad tur neesmu bijusi, un tur ir jūra. Nosmējāmies, bet, kad nāca valsts sadale, Marta Videniece, kura mums lasīja pareizrunu un tajā laikā strādāja propagandas redakcijā televīzijā, man vienu dienu jautāja, vai es negribu paskatīties, kā izskatās televīzijā. Tur raidījumus vadīja kursabiedrene Sandra Veinberga, Paulu intervēja. Es biju priecīga aizbraukt.

Un?

Mēs ar Martu aizbraucām uz Āgenskalnu – toreiz televīzijas studija bija tur. Viņa mani aizveda pie Olgas Utkinas uz lauku raidījumu redakciju, Olga noveda mani uz otro stāvu pie priekšnieka – toreiz televīzijas šefs bija Jāzeps Barkāns – sekretāres. Un, pa kāpnēm no piektā stāva lejā kāpjot, Olga saka – tev tur prasīs, kas kara un pēckara laikā bija jūsu vecāki, un tu arī saki, kā bija. Es domāju, dievs žēlīgs, kāpēc Marta nepateica, ka man te būs sava nepareizā biogrāfija jāstāsta, es taču nebūtu nākusi! Tas bija 1975. gads, Brežņeva laiks pilnā plaukumā. Olga apjautājās Barkāna sekretārei, vai var iet iekšā, viņa saka – jā, jā. Olga atvēra durvis un iestūma mani iekšā. Un es paliku mēma. Galda galā sēž Jāzeps Barkāns, es jau nezināju, ka tas ir viņš, bet tāds smaidīgs, skatījos uz viņu kā glābiņu. Un katrā pusē pa četriem večiem. Visi pastiepj kaklus un mani nopēta, un viens drūmā balsī noprasa: "Sakiet, biedrene Blaua, kas kara un pēckara gados bija jūs vecāki?" Es pateicu, man vēl kaut ko pajautāja, un tad es varēju iet. Drebošām kājām uzvilkos augšā pie Utkinas, teicu – ārprāts, nebūtu nākusi, ja būtu zinājusi. Viņa pasmējās, aicināja, iesim izstaigāt televīziju, viņai tikai viens zvans esot jāsagaida. Kad zvanīja iekšējais telefons, viņa atbildēja: "Jā, jā. Nuja. Es jau tā domāju, paldies!" Un man saka: "Tev rīt jāiet uz radio kadru daļu, tevi tur noformēs, strādāsi televīzijā pie manis." Es – televīzijā?

Man tur ļoti patika. Intervēju lauku cilvēkus, grūti panākt, lai viņi kadrā justos brīvi, un vēl tajā laikā, kad bija visu laiku jādomā, ko tu drīksti teikt un ko nedrīksti, bet es visādi centos viņus iedrošināt. Vienmēr teicu operatoriem, lai liek mani kadrā ar muguru, tad es varēju ar mīmiku viņus uzmundrināt vai pajautāt kaut ko negaidītu. Un vēl – man nekad nav bijis kauns izklausīties muļķīgi nezinošai. Kad Jānis Stradiņš mani uzrunāja – viņš gribot dzīves romānu, bet pašam sanākot sausi zinātniski, reizēm nesapratu, ko viņš man stāstīja un nezināju vārdus, kurus viņš minēja. Kad pārjautāju, viņš nekad neteica: "Kā var to nezināt!" Kad Džemma gribēja, lai par viņu rakstu, teicu, ka neko daudz no mākslas nesajēdzu, bet viņa atbildēja: "Jums arī no mākslas nekas daudz nav jāsajēdz, jūs toties dzīvi saprotat!" Džemmai par mākslu man tiešām vajadzēja diezgan maz jautāt.

Žurnāliste Līga Blaua.

Nezinu, ko bibliotekāres domā par manu literāro gaumi, es tagad grāmatas daudz nepērku, jo mājās tām vairs nav vietas, eju uz bibliotēku. Un tad ņemu vai nu detektīvus, vai grāmatas par tām tēmām un cilvēkiem, par kuriem tobrīd rakstu.

Kas ir jūsu mīļākie autori?

Detektīviem? Skandināvi, gan ne visi, patīk Kamilla Lekbergs, vācu Šarlote Linka, mūsu Kolbergs. Bet Rūdolfs Blaumanis man ir, protams, pats mīļākais rakstnieks, un, ja uz Brakiem reizi gadā neaizbraucu, tad ir sajūta, ka tas gads nav bijis piepildīts. Bet sapņos pēdējā laikā arvien biežāk staigāju pa Vecpriekšēniem, tur satieku mammu, tēvu, brāli, kuru vairs nav. Domāju – ko viņi grib man pateikt?

Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma