Sunny 21 °C
P. 27.05
Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Arturs Krūzkops
Arturs Krūzkops
Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

16. martā, Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos iestudējums "Ričards. Nekā personīga", kura radošajā komandā atkal apvienojusies skatītāju iemīļotās komēdijas "Arī vaļiem ir bail" radošā komanda: dramaturgs Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Izrāde, ko tās veidotāji šoreiz nodēvējuši par relatīvi skarbu drāmu, pievēršas šobrīd sabiedrībā nokaitētajai vardarbības un manipulācijas tēmai attiecībās. Galvenajā vīriešu lomā iejuties spilgtais aktieris Arturs Krūzkops, kuram šī ir sezonas lielākā loma.

"Spēlēt stāstu par mums pašiem šeit un tagad – aktierim tas nozīmē, ka ir grūtāk samelot. Patiesības slieksnis jādabū ļoti augsts," sarunā pirms izrādes saka Arturs.

– "Ričards. Nekā personīga"... Ņemot vērā režisora Elmāra Seņkova aizraušanos ar Šekspīru, pirmā doma – šī, iespējams, būs vēl viena variācija viņa šekspiriādē, kurā pats esat bijis iesaistīts, būdams Paka lomā izrādē "Sapnis vasaras naktī". Autors šoreiz gan ir Dīcis, nevis Šekspīrs.

A. Krūzkops: – Ar Šekspīru te saistība tik vien kā Ričarda vārds. Izrādē mana varoņa mīļoto sievieti [aktrise Laura Siliņa] sauc Kristīne – tas savukārt ir nozīmīgs vārds latviešu dramaturģijā. Šekspīra asinskārais Ričards III un Blaumaņa Kristīne – jā, te raisās asociācijas un varbūt arī ir kāda spēle, bet dramaturģiskajā materiālā tieši ierakstīts tas nav. Man šis ir trešais Dīča darbs, un tāda valoda un teksti, kādi tie ir Dīcim, ir tikai viņam, un man tie ļoti patīk. Lai gan man kā aktierim ar tiem nemaz nav viegli, novērtēju, ka viņš spēj savirpināt domu neatkārtojami dzīvi un forši.

– Zinu, ka runāt par izrādi pirms pirmizrādes ir risks – vai nu atklāsi par daudz, vai pateiksi par maz, tomēr gribas ieskatīties! Izrādes plakāts runā spēcīgi – Laura Siliņa ar pārsistu aci, kamēr piebilde nosaukumā "nekā personīga" liek domāt, ka mūs gaida žurnālistisks detektīvs.

– Mūsu izrādi tiešām var nosaukt par pētniecisku detektīvu, vienīgi ne žurnālistisku, bet – cilvēka detektīvu, kurā nonākam pie kaut kādas atbildes. Un, jā, te ir iesaistīta vardarbības tēma. Ja atceramies, nesen, vismaz manā tvitera burbulī, spraigi uzbangoja gan repera [Kristapa] Strūberga, gan mākslas kritiķa [Tomasa Pārupa] gadījumi…

– … abās reizēs sieviete publiski vainoja partneri vardarbībā, kam sekoja apsūdzētā taisnošanās, kamēr publiskā telpa sadalījās aizstāvjos un tiesātājos.

– Un tad apvainotie deva pretī savas versijas. No vienas puses – abu pušu stāsti, no otras – sabiedrības reakcija. Tagad, domājot par to visu, saprotu, ka biju diezgan neitrālā pozīcijā pret to visu. Es, saprotams, esmu pret vardarbību, bet tajā brīdī, kad sāka runāt abi šie iesaistītie cilvēki, samulsu. Nesapratu, kuram ticēt, kuram – neticēt. Visu iesaistīto pušu stāsti šķiet tik ticami. Un galu galā – sabiedrība, kura vienā brīdī uzbruka vienam, tad otram.

– Arī izrādes pieteikumā jūsu varonis kādu rītu sociālajos tīklos izlasa, ka viņš esot draņķis…

– Par to tad arī ir izrāde. Jāsaka, mazliet vairāk tomēr no vīrieša skatpunkta. Tieši tas man šķiet interesanti kopējā kontekstā, laikā, kad ir aktīva feminisma kustība ar visu tās skaļo vājprātu – reizēm pamatoto, reizēm nepamatoto. Kur tajā paliek vīrietis un kā viņš jūtas? Bet nenobīstieties, nebūs tā, ka mēs trīs stundas grimsim nomāktībā, kur "viss ir slikti". It nemaz! Mūsu gadījumā stāsta autors tomēr ir Artūrs Dīcis – viens no šā brīža jaudīgākajiem dramaturgiem un rakstniekiem ar ļoti specifisku un foršu humoru. Kas ir emocionāla vardarbība? Kur tā sākas? Mums skolā to neviens nekad nav mācījis. Joprojām valstiskā līmenī diskutējam par to, vai mūsdienu jauniešiem skolā vajag seksuālo audzināšanu, un nav skaidrs, kā jaunieši mūsdienās vispār uzzina par to, kā dibināt attiecības, kā tajās rīkoties…

– Tēma trāpa tieši viedokļu skudrupūžņa centrā. Piemēram, nule pie skatītājiem nonākusi arī Unas Celmas filma "Zilās asinis", kas atklāti runā par seksuālu, mentālu un fizisku vardarbību, savukārt Latvijas statistika ir mums ļoti neglaimojoša – esam vieni no vardarbīgākajiem ģimenēs.

– Ar Unu runājām par šo. Tā kā viņas filmas sižets risinās Zviedrijā, viņa teica, ka viņai ir ļoti svarīgi parādīt, ka tas notiek tur. Mums varbūt šķiet, ka šeit esat tādi, kādi esam, jo agresijas iemesls ir tajā, ka valstī liela daļa dzīvo ar iztikas minimumu, pat uz nabadzības sliekšņa, bet šai problēmai nav finansiāls raksturs. Arī labi pārtikušajā Zviedrijā ģimenēs ir vardarbība. Man šķiet, nav būtiski, kur tas notiek, jo tas notiek visur. Jā, arī pie mums. Mūsu problēma ir tajā, ka nemākam par to runāt.

Reklāma

– Vīrieši nemēdzot runāt par problēmām, bet pastāv viedoklis, ka Latvijas vardarbības statistika būtu vēl daudz bēdīgāka, ja visas sievietes, kuras tā skar, patiešām runātu par to.

– Man nesen bija interesanta saruna ar attiecību terapeiti. Viņa teica – ja sievietei ir kādas problēmas, piemēram, ar vīru, viņa parasti paņem vīna pudeli, aiziet pie draudzenes, izsūdz bēdas, abas kārtīgi iedzer, un abām kļūst vēl sliktāk nekā pirms tikšanās. Jo nekas taču nav labots. Šobrīd ir pieejami terapeiti, kas strādā ar šādām problēmām. Aizejot, izstāstot dažam vajag mēnešus, dažam – tikai divas reizes, lai ieraudzītu problēmas sakni. Tikai mēs neesam pie tā raduši. Mēs cīnīsimies līdz beidzamajam, līdz mājās, ģimenē, būs sasniegti "griesti", kad tiešām vairs nav cita varianta kā šķirties, un tikai tad sāksim domāt. Līdz tam ir doma – gan jau kaut kā paši tiksim galā.

– Jums pašam tas ir saprotams? Esam pārāk pacietīgi?

– Domāju, ka vienkārši neesam raduši risināt šīs problēmas. Mums neviens nav pateicis, ka ir izeja. Tāda acīmredzot ir mūsu audzināšana, kas nāk no laika, kādā esam dzīvojuši. Pieļauju, ka tagadējie jaunieši, kuri aug ar informāciju, ka par to visu var runāt – kaut vai sociālajos tīklos, medijos, kultūrā, jau ir citādi. Un tomēr – kur ir robeža, kur sākas pāridarījums? Vai drīkstu padot sievietei roku un palaist viņu pirmo pa durvīm? Brīžam vīrieši vairs nesaprot, ko drīkst, ko ne. Varbūt tā sieviete to uztver kā apvainojumu, kas viņu padara par zemākas kārtas būtni? Šis ir jocīgs laiks, kurā nav viegli saprast, kur sākas vienlīdzības princips.

– Un kā apturēt to, ka publiski nolinčo cilvēkus, pirms vēl zināmi notikušā apstākļi. Jebkurš, tostarp pazīstams aktieris, kā zinām, var kļūt par linča tiesas mērķi.

– Tajā pašā Kristapa [Strūberga] stāstā visi vispirms piekrita meitenei, un tikai pēc viņa atbildes varbūt atvainojās, ka uzbrukuši, kaut viņa dzīve sagandēta pilnībā – dziesmas neatskaņo, pats izmests no grupas, koncertu nav. Kas ar to cilvēku tajā brīdī notiek? Un vai viņam ir taisnība? Sabiedrība negaida abus viedokļus un patiesību. Pirms izrādes būs Kristiana Brektes oriģināldarbu izstāde – arī viņš gāja cauri epopejai ar murāli. Tā skaidri parādīja, kādā vājprātā cilvēki spēj aiziet. Tā vietā, lai bērniem izskaidrotu, parunātos, saprastu, viņi uzbrūk vienam cilvēkam, šajā gadījumā – māksliniekam, kura murālis, iespējams, nav ne simtā daļa no tā, ko bērni ir redzējuši internetā.

– Ko jums nozīmē iejusties iespējamā pāridarītāja tēlā? Kļūstat par lomas advokātu?

– Šis ir gadījums, kad nav viennozīmīgi skaidrs, ka viņš ir kretīns. Svarīgi ir tas, ka izrādē tiek veikts analizēšanas un notikušā saprašanas process. Gatavojot lomu, gāju cauri tam visam, kas mums te bijis pēdējo divu gadu laikā, uzrunāju arī Kristapu Strūbergu, diemžēl viņš atteicās stāstīt… Protams, tu kaut kādas lietas analizē caur sevi. Un tad sāk nākt domas – ja nu arī es kaut kādā posmā esmu bijis emocionāli vardarbīgs? Var jau teikt – reti kurš cilvēks dzīvē kaut reizi nav bijis emocionāli vardarbīgs, pat nenojaušot – un tas ir pats trakākais –, ka esi kādu aizvainojis. Bet tam cilvēkam no tā ir trauma! Bet teātrī mēs varam runāt par to. Mēs varam skatīties šādus darbus. Esmu pārliecināts, ka šajā izrādē vienā vai otrā lietā cilvēks noteikti ieraudzīs sevi. Man pašam tā bija – lasot lugu, likās, ka kaut kādas lietas ir par mani. Kaut kas te ir sievietēm, kaut kas – vīriešiem, bet varbūt kaut kas trāpīs stiprāk, nekā gaidīts.

– Vai tiesa, ka ir grūtāk spēlēt izrādē, kurā runāts par mūsu laiku, nekā iejusties, piemēram, Šekspīra vai Dostojevska varoņu tēlos?

– Varbūt grūtāk ir skatītājam. Tādi atsvešinātāki tēli ļauj neuztvert visu pārāk personiski. Piemēram, tas karš jau notiek kaut kur otrpus okeānam… Bet tas, par ko šoreiz runājam, notiek ar mums, šeit un tagad, varbūt uz blakus ielas. Spēlēt stāstu par mums pašiem – aktierim tas nozīmē to, ka ir grūtāk samelot. Patiesības slieksnis šajā gadījumā jādabū ļoti augsts – īsts un dzīvs bez baigās spēlēšanas vai specifiskas teātra valodas. Tāpēc es nenormāli gaidu skatītāju, jo šoreiz ar viņu ir tik daudz mijiedarbības, iesaistīšanas. Esmu pārliecināts, ka te nāks jaudīga enerģija – pozitīva, bet varbūt tieši pretēji. Nebūs tā, ka skatītājs atnāks, mierīgi iesēdīsies krēslā un tikpat mierīgs arī aizies. Ceturtā siena kritīs, mēs būsim jūs, un jūs būsiet mēs. Būs kāds, kas būs manā pusē, kāds – pret, bet varbūt domas mainīsies laika gaitā. Kāds varbūt vispār neatnāks uz otro cēlienu (smejas). Reizēm izrādēs runājam par globālām tēmām, mūžīgiem jautājumiem, bet šī ir tāda mazā cilvēka lielā tēma. Varbūt kādu tas dzīvē neskar un viņš par to pat nedomā…

– Šobrīd uzmanības centrā ir arī diskusija par to, vai ir nošķirama cilvēka radošā darba vērtība no tā, kas viņš ir ikdienā. Vai piemineklis Upītim, Saksei godina viņu literāro darbu, kamēr uz nelietībām pieveram acis? Arī – spožs aktieris uz skatuves, bet dzīvē – varbūt nelietis…

– Te nav vienkāršas, viennozīmīgas atbildes, kā ir, piemēram, ar Ļeņina ielu. Skaidrs, ka jāizsver pamatīgi. Kurā brīdī mēs apstājamies tiesājot? Noņemsim vecmāmiņām un vectētiņiem kapa pieminekļus, jo viņi kaut kad bija saistīti ar padomju varu? Šis ir neprātīgs laiks.

– Bet no teātra vieni gaida skaidrojumu, mierinājumu, citi – aizmiršanos un izklaidi. Kā jūs izjūtat šo atbildību?

– Tu nezini, ko publika gaida. Kad sākās karš, tika spēlēta kaut kāda komēdija, un cilvēki rakstīja – tur šauj, kā mēs te varam smieties? Dodiet mums kaut ko par nopietnām tēmām, par karu... Tikmēr otra daļa saka – mums pietiek ļaunuma, dodiet mums kaut ko, lai varam trīs stundas atslēgties un brutāli smieties. Tu nevari visiem būt labs. Bet, iespējams, vajag abus.

– Nevar nepamanīt, ka jūsu ģimenē šis ir lielo lomu laiks! Ievai Segliņai – "Brands" Dailes teātrī, jums – Ričards uz Nacionālā teātra skatuves. Ikdienā ģimenes klimats starp divām radošām personībām nav nokaitēts?

– Patiesībā ir ideāli sakritis – Ievai pirmizrādes noslēdzās, bet man tikai sākas. Tiesa, mēs gatavojoties esam pilnīgi dažādos burbuļos – "Brands" ir par augstajām tēmām, Ieva lasa Bībeli, kamēr es pētu tviteri un "YouTube" video. Tas gan nemaina faktu, ka mums katram sava lieta ir ļoti svarīga. "Brandu" noskatījos tikai tagad, jo pirmizrādes dienā pašam bija izrāde. Priecājos, ka Ieva tiek uz manu pirmizrādi. Parasti jau mums ir tā, ka otrs skatītāju zālē svīst vairāk nekā tas, kurš uz skatuves. Viens otru ļoti labi pazīstam, esam otram labākie kritiķi un palīgi. Neko labāku nevaru iedomāties!

Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma