Ļaudis runāja, ka, karam beidzoties, krievi no šīs apkārtnes saimniecībām izveda divus pilnus dzelzceļa vagonus ar sazagtām mantām.

Kad Lolitas Kalvas dēls Gunvaldis apņēmis sievu un lūkojis pēc īpašuma kaut kur laukos, mamma ieteikusies – bet mums taču ir māja Ķeipenē. Ilgus gadus nebija minējusi ne pušplēsta vārda, ka padomju okupācijas vara, atņemot ģimenei brīvību 1949. gadā, savāca arī "Ķentenu" saimniecību. Kopš 1991. gada īstie saimnieki šeit ir atgriezušies, dzīvo zem viena jumta četrās paaudzēs, kopj desmit hektāru plašu augļu dārzu un audzē gan zivis, gan bites.

Uz Sibīriju divpadsmitgadīgo Lolitu un viņas vecāko māsu Maigu okupantu karavīri savāca no skolas sola. Bija apbruņojušies ar šautenēm – gadījumam, ja kāds mukšot. "Kad gāju ārā no klases, redzēju zaldātus ar durkļiem, kas man sekoja aiz muguras." Uz Tomskas apgabalu aizveda visu ģimeni trīs paaudzēs, nepaņēma tikai tanti, kura turpat savā gultā nomira, jo nebija atlicis neviena, kas par slimnieci parūpētos. Pēc pusgada viņu, žurku apgrauztu, atrada jaunie iemītnieki. Jau pirmajā izsūtījuma gadā aizsaulē aizgāja vectēvs. Cerības uz atgriešanos dzimtenē sarukušas pavisam, kad 1952. gada maijā Lolitai bija jāparaksta PSRS Aizsardzības ministrijas speckomandantūras izdots dokuments, kurā teikts, ka viņa ar ģimeni svešumā nometināta uz mūžu.

"Vai varēju cerēt, ka jelkad atgriezīšos Latvijā un vēl atgūšu mūsu mājas?" šodien spriež Lolita, kad esam piesēdušas pie lielā galda saimes virtuvē, kur sarunā piedalās viņas dēls Gunvaldis, vedekla Daiga, mazdēls un tagad arī "Ķentenu" jaunais saimnieks Egils ar sievu Sanitu un abu meitiņām Māru un Gunu.