Zivīm tīk slēpties, tām nepatīk medīt atklātās vietās. Tādēļ viena no universālākajām makšķerēšanas vietām ir dažāda veida aizsprostojumi, piemēram, siekstas, akmeņi u. c. Protams, makšķerēšana šādās vietās ir arī ļoti sarežģīta. Kā vislabāk rīkoties?
Vispirms jau makšķerniekam jāsaprot, kāpēc zivīm patīk uzturēties dažādu zemūdens šķēršļu tuvumā. Tam ir daudz iemeslu. Nogrimušie koki pasargā zivis no straumes, kā arī no plēsīgajām zivīm. Aizaugušās vietās barības vienmēr ir vairāk nekā tur, kur nav zemūdens šķēršļu. Pie koku zariem pielīp aļģes, kur mājvietu rod dažādi sīki kukainīši. Tā visa ir barība zemūdens iemītniekiem. Koks, kas iekritis upē, ir dabisks "magnēts" zivju barībai, ko nes ūdens plūsma. Ap nogrimušo koku straume palēninās, un sāk veidoties atstraume. Zivis, kas slēpjas aiz zemūdens šķēršļiem, savāc visus šos iekritušos labumus. Nogrimušie koki ir arī dabiska pajumte, kas nodrošina ēnu vasaras karstumā. Piemēram, zandartus dienas laikā var atrast zem kritušo koku resnākajiem zariem.
Galvenā problēma, makšķerējot šādās vietās, ir biežā mānekļu aizķeršanās, turklāt zemūdens ķērāji bieži vien atrodas dziļākajās vietās, kas vēl vairāk apgrūtina makšķerēšanu, savukārt zivīm, jo īpaši trofeju zivīm, šādas vietas ļoti patīk.
Zemūdens ķērāju klasifikācija
Lielākoties Latvijas upju krastos ir meži. Palu laikā ceļas ūdens līmenis un izskalo krastus. Bieži vien koku sakņu sistēma tiek izskalota, un koki sakrīt ūdenī. Šādas vietas ir paradīze zivīm, bet elle bailīgiem makšķerniekiem. Koksne uzsūc ūdeni un pakāpeniski nogrimst uz gultnes, savukārt daži koki vienkārši karājas gaisā, tiem daļa sakņu krastā, bet to zari ir ūdenī.
Visvienkāršākais ķērājs ir vidēja izmēra koka zars, ko nolauzis vējš un kurš iekritis ūdenī. Zars nogrimst uz gultnes un nereti dreifē pa ūdenskrātuvi. Tas piesaista zivis. Ārēji nekas neliecina par tā esamību, tas nav redzams, bet aiz tā viegli ķeras mānekļi.
Ja nogrimušais zariņš ir neliels un makšķerēšanas piederumi uzticami, var izvilkt to krastā, taču tas jādara ar prātu: nedrīkst vilkt, acis pārgriežot.
Brīvi gulošs, nogrimis koks ir klasisks ķērājs. Sens koks, kas ilgāku laiku atrodas ūdenskrātuvē, ir zaudējis zarus, bet tāpat ir lieliska slēptuve zivīm. Ja makšķernieks zina par šādu zemūdens šķērsli, to var gudri un samērā droši apmētāt. Āķi pie šī stumbra nepielīp, bet tievos zarus tas laika gaitā zaudējis.
Daži nogrimuši koki vienuviet nav tik bieži sastopama parādība, taču šādas vietas pastāv. Piemēram, pie Lielupes ietekas jūrā. Tās ir ļoti perspektīvas makšķerēšanai, precīzāk – spiningošanai. Pie viena koka var slēpties laba izmēra līdaka, bet pie cita atrasties neliels bariņš citu zivju. Pie vairākiem nogrimušiem kokiem slēptuves var ierīkot vairākas zobainās zaļsvārces. Apkārt var riņķot neskaitāmi dažādu mierīgo sugu zivju bari. Īpaši perspektīvas ir vietas, kur dziļā bedrē nogrimuši vairāki ķērāji.
Šādas vietas ir ļoti sarežģītas makšķerēšanai. Tajās ir visi iespējamie ķērāji: galvenie stumbri, vidējie un mazie zariņi. Tas viss guļ kaudzēm, cits uz (pie) cita, zari sagūluši krustām šķērsām. Šādās vietās praktiski nelīdzēs pat visuzticamākie un viltīgākie pretzāļu āķi un mānekļi.