Dažkārt mēdz runāt par sliktu noskaņojumu vai ka ir sakrājies stress, vēl citreiz – ka vienkārši trūkst enerģijas. Dažreiz tu smejies, ja kāds pakrīt, jo tas uz mirkli liek aizmirst par savām nedienām, bet dažkārt pati kļūsti par cēloni citu paklupšanai. Šoreiz par to, kas slēpjas aiz vārdiem un cilvēciskās mijiedarbības, kura nevis spēcina, bet tieši otrādi, vājina, jeb par toksiskajiem stāvokļiem sevī un citos.
Toksisks cilvēks – egoists, kuram šķiet, ka viņš tajā neko nevar mainīt. Viņš citus cilvēkus uztvers kā instrumentus un līdzekļus, lai apmierinātu kādas savas vajadzības. Šeit gribu izcelt, ka nav cilvēku, kuri kaut reizi nebūtu bijuši toksiski. Tas savā ziņā pieder pie lietu dabas. Jautājums, ko mēs ar šo toksiskumu darām. Vai atpazīstam? Vai gribam mainīt? Rast risinājumu?
Cilvēkus var iedalīt trīs kategorijās:
- tie, kuri ir atnākuši šajā dzīvē krist jeb kļūt sliktāki saskaņā ar savas dvēseles mērķiem. Šāds cilvēks nekad nemocīsies ar jautājumiem, kas ar viņu nav kārtībā un vai var kaut ko uzlabot. Viņi pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir;
- tie, kuri šajā dzīvē ir krituši jeb involucionējuši. Šiem cilvēkiem bija visas iespējas piedzīvot citādu dzīvi, bet savu apzināto, nepareizo darbību dēļ viņi piedzīvo savas dzīves sliktāko versiju. Tipiskie piemēri ir saistīti ar veselības problēmām;
- tie, kuri ir atnākuši pēc evolūcijas – lai augtu, taptu labāki paši un attiecīgi caur to padarītu labāku šo pasauli.
Mijiedarbojoties ar toksisku cilvēku, mums ir jāsaprot, vai cilvēks tāds ir tikai šobrīd (piemēram, cilvēkam ir grūts dzīves periods) vai arī viņš tāds ir no dabas. Izejot no tā, komunikācijas stratēģija būs pilnībā cita. Ja cilvēks tāds ir no dabas (1. un 2. tipa cilvēki), mēs tajā neko nevaram mainīt, bet mums ir pareizi ar šādu cilvēku jāmijiedarbojas.
Šis raksts ir domāts trešā tipa cilvēkiem. Tie, kuri ir atnākuši pēc evolūcijas, kuri dažkārt paši kļūst toksiski un vēlas to mainīt. Tiem, kuri nepārtraukti ar to saskaras apkārtējā vidē, jo diemžēl sabiedrības absolūtais vairākums ir toksisks, un dažkārt ir tik grūti neļauties šai kopējai tendencei.
Turpmāk – stāvokļi un situācijas, kuras norādīs, ka esi kļuvusi toksiska.
1. Ja jūties kā upuris
Šis ir viens no izplatītākajiem toksiskā stāvokļa veidiem. Cilvēks kļūst kā bērns, kurš gaida tēti vai mammu, kas viņa vietā atrisinās kādas problēmas, palīdzēs justies labāk. Ja tev nolaižas rokas un tu nevari saņemties, ja tev gribas vainot visu pasauli vai kādu cilvēku savās problēmās, ar kurām netiec galā, tad, visticamāk, esi kļuvusi toksiska. Tas nozīmē, ka tu neapzināti provocēsi situācijas vai sarunas, lai tikai piedabūtu kādu sev palīdzēt vai pažēlot. Apzinies, pamani to un apstājies. Pasaki sev STOP! Kas tavam iekšējam bērnam ir vajadzīgs? Varbūt kvalitatīva atpūta un labs miegs?
2. Ja esi apvainojusies
Apvainošanās balstās uz cilvēka lielo jūtīgumu un izteiktu apkārtējās vides un citu lasīšanu. Tā ir dusmošanās, tikai slēptā veidā. Iespējams, audzināšanas rezultātā cilvēks ir apguvis, ka dusmoties nav labi, tādēļ dusmas, kuras pašas no sevis nekur nevar pazust, paslēpjas aiz apvainošanās. Cilvēks uzmet lūpu, acīs sariešas asaras no pārestības un netaisnības. Tas dod spēkus pretdarbībai, atriebībai, kas dod iekšējo atļauju pašam pret otru cilvēku izturēties netaktiski jeb pasīvi agresīvi.
Apvainošanos, tāpat kā jebkuru citu agresiju, ir grūti paturēt sevī, tādēļ cilvēks automātiski meklēs kādu, ar ko padalīties, saindējot arī citus un no tā gūstot mirklīgu gandarījumu.
Otra vilkme būs pazemot otru, lai arī viņš būtu apvainojies vismaz tikpat, cik tu pati. Tā kā apvainošanās parasti ir vērsta uz pašiem tuvākajiem un dārgākajiem, tad šī pasīvā agresija ļoti smalkā un mērķtiecīgā veidā trāpa otram pašos sāpīgākajos punktos, nododot otra uzticību un sabradājot visu to skaisto, kas tevi ar otru saista. Tādēļ, kolīdz apzinies, ka esi apvainojusies – apstājies, nerunā. Nekādā gadījumā neizprovocē izskaidrošanos, jo šādā stāvoklī tu nedzirdēsi, ko otrs cilvēks tev patiesībā mēģina pateikt.