Mūsdienās šī cilts neeksistē – tā dēvēto “jauno ģeogrāfisko atklājumu laikmetā” to līdz pēdējam pārstāvim apslepkavoja asiņainie eiropiešu iekarotāji. Nežēlīgie un postošie kari pašā Eiropā burtiski steidzināja okupantus iekarot un paverdzināt Latīņamerikas un Āfrikas skaistās un bagātīgās zemes un to pamatiedzīvotājus, un izņēmums nebija arī salīdzinoši netālu no piekrastes esošās Kanāriju salas.

Kad nepiesātināmie spāņu konkistadori pirmo reizi izkāpa Kanāriju salās, viņus pārsteidza tur sastaptie iezemieši. Viņiem vajadzēja būt tādiem pašiem melnādainiem un tumšacainiem, sprogainiem un ar saplacinātiem deguniem, un biezām lūpām, kādas bija citas Āfrikas iezemiešu tautas. Taču eiropiešu okupantus tur sagaidīja īsteni vikingi – ražena auguma rudmataini milži zilām acīm un izteikti eiropeiskiem sejas vaibstiem. Tādā veidā apzinātā cilvēces vēsture pirmo reizi sastapās ar guanči cilti, kuras izcelšanās, kultūra, valoda un pat rakstība līdz pat šai dienai spēj satraukt pētnieku prātus, joprojām tā arī nerodot atbildes uz kutelīgajiem jautājumiem, kuru jau sakrājies vairāk nekā gana.