18 °C
Pētniekiem zināms, ka neandertālieši un mūsdienu cilvēki cēlušies no viena un tā paša evolūcijas atzara – genoms abām sugām sakrīt par 99,7%. Aptuveni pirms 600 000 gadu cilvēka tālīnie senči sadalījušies divās daļās: tie, kuri vēlāk kļuva pazīstami kā Homo neanderthalensis, devās apgūt Eirāziju, savukārt Homo sapiens vēl vairākus simtus tūkstošu gadu palika Āfrikā. Bet pēc kāda laika arī tie pēdējie sekoja saviem nosacītajiem brālēniem, dodoties uz citu kontinentu. Bet mūsdienu pētnieki tagad cenšas noskaidrot: kā šīs divas sugas sadzīvojušas vienās un tajās pašās teritorijās?
Zināms, ka gan neandertālieši, gan sapiensi bijuši prasmīgi mednieki, braši karotāji un apveltīti ar ļoti labām rīkotājspējām. Tomēr dažādu organisma strukturālo īpatnību dēļ tieši mūsdienu cilvēku tālīnie senči izrādījušies ievērojami auglīgāki, un tieši tas tad arī kļuva par vienu no iemesliem tam, kāpēc viņi jaunu iztikšanas resursu meklējumos veica tik pārliecinošu “pārcelšanos” prom no Āfrikas. Taču ap to laiku neandertālieši jau bija ieņēmuši praktiski visas bagātākās teritorijas visā Eirāzijā, un tas neizbēgami izraisīja ilgstošu šo divu sugu sāncensību.
Bet tajā pašā laikā, pateicoties tieši neandertāliešu un cilvēku genomu lielajai līdzībai, pētnieki secinājuši, ka sapiensiem piemituši tieši tie paši aizsardzības un savu teritoriju sargāšanas instinkti, kādi ir mūsdienu cilvēkiem. Evolucionārais biologs Nikolass Longrīčs uzskata, ka skarbā cīņa par dominēšanu Eirāzijā ilgusi vismaz 100 000 gadu. Viņš teicis: “Uzskatāmākais piemērs tam, ka neandertālieši ne tikai karoja, bet turklāt darīja to ar lieliem panākumiem, ir tas, ka viņus taču ne jau uzreiz uzvarēja un sakāva. Tā vietā vēl vismaz 100 000 gadu neandertālieši dažādos veidos pretojās mūsdienu cilvēku ekspansijai...” Viņš arī piebildis, ka no visa tā, kas mūsdienu pētniekiem patlaban zināms par mūsdienu cilvēku paradumiem, diezin vai varētu sagaidīt, ka, plašajās un auglīgajās teritorijās sastopoties ar sāncenšiem, cilvēki vēlētos atļaut neandertāliešiem turpat tuvumā arī palikt.
Un viens no iemesliem, kāpēc sapiensi tiekušies iznīcināt neandertāliešus, varēja būt tieši demogrāfiskais faktors. Longrīčs uzsvēris, ka iedzīvotāju kopskaita pieaugums neizbēgami piespiež cilvēkus sagrābt aizvien vairāk zemju, lai iespētu nodrošināt pietiekamu teritoriju medīšanai un savu pēcnācēju pabarošanai. Taču fakts, ka šī cīņa risinājusies tik ilgi, lielā mērā apstiprinot to, ka neandertālieši kopumā bijuši ne mazāk prasmīgi, veikli un braši karotāji. Katrā ziņā
bruņojuma, karošanas taktikas un stratēģijas jomā cilvēki un neandertālieši bijuši aptuveni vienādās pozīcijās...
Bet tad kādā brīdī šajā ilgajā karā tomēr iestājies lūzuma moments, un pagaidām pētniekiem nav zināms, kas tam bijis par iemeslu. Par vienu no iespējamiem faktoriem minēta tālšāvēju ieroču izgudrošana. Proti, iespējams, tieši loku, šķēpu, metamo pīķu un tamlīdzīgu no attāluma lietojamu ieroču izgudrošana un masveida ieviešana jeb tā dēvētā “sit un skrien” taktika devusi iespēju sapiensiem pamazām pārvarēt nepielūdzamo neandertāliešu pretestību.
Par citu iemeslu varētu kalpot sapiensu īpašā jaunrade, kas viņiem ļāva gūt laupījumu ar mazāku piepūli, līdz ar to arī labāk pabarot savus ļaudis, kuriem tādējādi uzkrājās vairāk spēka ilgstošu kauju izturēšanai. Un katrā ziņā bagātīgāks un sātīgāks ēdiens palielināja bērnu izdzīvošanas iespējas, kas jau savukārt sekmēja sapiensu skaitliskā pārsvara veidošanos. Longrīčs arī uzsvēris, ka tajā gadījumā, ja neandertālieši būtu pacifisti, kā vēl joprojām turpina apgalvot virkne pētnieku, šis karš katrā ziņā būtu beidzies krietni vien ātrāk. Visdrīzāk kādā brīdī sapiensi vienkārši spējuši kļūt par prasmīgākiem karotājiem, tāpēc varējuši pieveikt savus sugas brāļus, tādējādi paverot iespēju cilvēkam pakāpeniski iekarot jau visu planētu.
