6.2 °C
Liela daļa ievērojamāko fantastikas rakstnieku pareģojumu pilnībā piepildījusies, lai arī ne gluži tik burtiski, kā viņi to bija iedomājušies. Piemēram, citādi bija paredzēti videosakari, kas tā arī nav izspieduši no aprites tīru skaņu, ikdienas izplatību nav iemantojusi virtuālā realitāte, kā arī 1955. gadā Staņislava Lema pareģotais tīmeklis realitātē darbojas krietni vien citādi. Un ir arī lietas, kas vispār nav īstenojušās.
I
Atbilstoši Artura Klārka romāna “Marsa smiltāji” sižetam jau 20. gadsimta beigās uz Marsa un Mēness vajadzēja eksistēt cilvēku kolonijām. Tiesa, novērtējot cilvēku reālās iespējas, pats Klārks uzskatīja, ka uz Marsa cilvēks pirmo reizi izkāps tikai 2021. gadā. Taču kosmiskās viesnīcas Zemes orbītā gan viņa pareģojumā savu darbību būtu sākušas jau 2014. gadā... Savukārt Aizeks Azimovs uzskatīja, ka apdzīvojamu staciju uz Mēness uzbūvēs līdz 2019. gadam un orbītā līdz tam laikam jau pilnā spēkā darbosies fabrikas, kas bezsvara apstākļos lielos apjomos ražos medikamentus, dažādus sakausējumus un citus produktus.
Tostarp pirms 60 gadiem par totālu kosmosa kolonizēšanu sapņoja ne tikai rakstnieki fantasti, bet arī cilvēki, kuri reāli strādāja kosmiskajā nozarē. Piemēram, Sergejs Koroļovs un Jurijs Gagarins pat nepieļāva iespēju apšaubīt to, ka 21. gadsimta sākumā cilvēks jau būs apguvis Marsu un starpzvaigžņu lidaparāti būs krustu šķērsu izvagojuši visus Saules sistēmas nostūrus. Taču – tas pat ne tuvu tā nav noticis. Var pat apgalvot, ka cilvēce ievērojami atpalikusi no iepriekšējā gadsimta izcilāko fantastikas domātāju un progresīvāko zinātnieku nospraustā grafika.
No vienas puses, tam, protams, ir gluži tehnisks izskaidrojums. Piemēram, kodolvilkme tā arī nav ieradusies nomainīt ķīmisko, raķetes joprojām spēj lidot tikai ar šķidrās degvielas dzinējiem un turklāt savā ziņā pat itin neslikti tiek galā ar paredzētajiem uzdevumiem, kas ir visas mūsdienu kosmonautikas pamatā. No otras puses, tieši šī cilvēciskās darbības joma izrādījusies ārkārtīgi naudietilpīga. Laikā, kad izmisīgi risinājās divu galveno pasaules lielvaru pretstāve, par izdevumu apjomiem neviens lieki nesatraucās, taču vēlāk, pēc tā dēvētās “Mēness sacīkstes”, tomēr nācās ņemt rokā kalkulatoru. Un tad noskaidrojās, ka vispār jau īsti nav iemesla pārlieku steigties, savukārt cilvēku vietā uz tālīnām planētām un pavadoņiem varētu nosūtīt bezpilotu automātiskās stacijas. Tā sanāks lētāk, nemaz nerunājot par augstāku drošības pakāpi, un turklāt uzticēto darbu labi sagatavotas mašīnas veiks labāk un precīzāk par cilvēku.
Patlaban pilotējami lidojumi uz Mēnesi un Marsu iekļauti daudzu valstu perspektīvajos plānos, taču pietiekami izsvērti aprēķini tomēr apliecina, ka līdz Marsam cilvēks iespēs aizkļūt ne ātrāk par 21. gadsimta otro pusi. Par pilotējamām ekspedīcijām uz Veneru vai Jupiteru, kas turklāt ir planētas, uz kuru virsmas cilvēks tāpat nespēs izkāpt tur pastāvošo apstākļu dēļ, tagad jau faktiski atliek vien tikai sapņot.
II
Pirmais cilvēkveidīgas mašīnas 1920. gadā izgudroja čehu rakstnieks Karels Čapeks, bet tās nodēvēt par robotiem ieteica viņa brālis Jozefs. Dažas desmitgades vēlāk Aizeks Azimovs šīs tehniskās ierīces popularizēja tālāk, pievienojot savu ieguldījumu to vispārēja veidola radīšanā, kā arī formulējot leģendāros trīs robottehnikas likumus.
Azimovs pauda pārliecību, ka līdz 2014. gadam cilvēku civilizācija būs pamatā nodarbināta tikai ar to, kā iespējami saturīgāk pavadīt sev atvēlēto laiku šajā pasaulē, savukārt strādās tikai un vienīgi roboti, ieskaujot cilvēkus praktiski no visām pusēm. Cilvēka mehāniskie palīgi lielā daudzumā sastopami iespaidīgi daudzu fantastikas rakstnieku darbos (vēl bez Artura Klārka un Aizeka Azimova arī Reja Bredberija, Filipa Dika, tā paša Staņislava Lema un vēl daudzu citu autoru darbos) un kino filmās.
Rakstniekus atbalstīja arī zinātnieki. Amerikāņu ekonomists un sociologs Herberts Saimons 1956. gadā izvirzīja pieņēmumu, ka pēc 20 gadiem, 70. gadu vidū, mašīnas cilvēka vietā spēs veikt bez izņēmuma jebkuru darbu. Mūsu laikam jau vairāk pietuvinātais futurologs Raimonds Kurcveils, kurš, starp citu, vēl joprojām ir dzīvs, savās pagājušā gadsimta grāmatās rakstīja, ka ap 2020. gadu roboti cilvēkiem būs kļuvuši tikpat pierasti, kā tas ir ar mājdzīvniekiem, savukārt valdības galvenokārt izsludinās likumus, kas regulē cilvēku un mašīnu savstarpējās attiecības. Vēl vairāk: Kurcveils uzskatīja, ka roboti atradīsies nevis tikai visapkārt cilvēkam, bet arī jau viņam iekšā. Proti, tūkstošiem sīku ierīču jeb molekulas izmēra tā dēvēto nanorobotu nepārtraukti pārvietosies cilvēku asinsvados, attīrot tos no holesterīna pikučiem, kā arī zarnu traktā, nogādājot organismam visas nepieciešamās barības vielas.
Protams, robottehnika mūsdienās patiešām attīstās ļoti straujos tempos un ļoti pārliecinoši iekārtojas praktiski visās rūpniecības nozarēs, tomēr nav iemesla runāt par to, ka šie mehāniskie palīgi jau pilnvērtīgi kļuvuši par cilvēku ikdienas sadzīves neatņemamu sastāvdaļu un dzīvo katrā ģimenē, kā to prognozēja fantasti. Un laikam jau tomēr nevajadzētu sacerēties, ka pārskatāmā nākotnē robotizācija iespēs cilvēku pilnībā atbrīvot no nepieciešamības strādāt...
III
Tas pats Kurcveils nācis klajā ar prognozi, ka 21. gadsimta 20. gados cilvēka vidējais dzīves ilgums jau būs sasniedzis 100 gadus un kopš tā laika būšot tā – jo ilgāk cilvēks dzīvos, jo garāks kļūs viņam atvēlētais laiks šajā pasaulē, jo medicīna spēs regulāri atklāt un izstrādāt dažādus dzīves pagarināšanas veidus. Un, kamēr nanoroboti tīrīs cilvēka asinsvadus, zinātnieki izdomās arī to, kā modernizēt smadzenes jeb galveno orgānu, kas noteic personību un ko pagaidām nekādi neizdodas atjaunināt.
Katrā ziņā radikāla cilvēka dzīves ilguma palielināšana un pat potenciālās nemirstības sasniegšana vienmēr bijusi fantastu ļoti iecienīta tēma. Tā regulāri sastopama literārajos un kinodarbos, un atbilstoši tur pieteiktajām prognozēm jau pašā 21. gadsimta sākumā cilvēkam vajadzēja dzīvot vismaz 150 gadus. Diemžēl (lai gan varbūt – par laimi, kas zina?) ir labi redzams, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Var novērot pietiekami strauju biotehnoloģiju attīstību, nepārejošus meklējumus saistībā ar jauniem medikamentiem un bīstamo slimību ārstēšanu, gēnu inženierijas sasniegumus, kas dod iespēju nenodot tālāk pēcnācējiem smagas ģenētiskās kaites, un tamlīdzīgi. Bet, arī neskatoties uz to, pēdējā pusgadsimta laikā cilvēka vidējais dzīves ilgums tomēr ne tuvu nav palielinājies divas, pat ne pusotru reizi.
Zinātniskās fantastikas diena – Azimova piedzimšanas datumā
Interesanti piebilst, ka visā pasaulē Zinātniskās fantastikas dienu katru gadu atzīmē 2. janvārī. Tieši šajā datumā 1920. gadā mūsdienu Krievijas (citos avotos minēta arī tagadējās Baltkrievijas teritorija) Petroviču ciemā meldera Jūdas Ozimova un viņa dzīvesbiedres Raheles Bermanes ģimenē dzimis pēc trim gadiem kopā ar vecākiem uz Ameriku aizceļojušais ebreju izcelsmes vēlākais ievērojamais bioķīmiķis un fantastikas rakstnieks Aizeks Azimovs (miris 1992. gadā no AIDS, ko iemantoja, saņemot inficētas pārlietās asinis sirds operācijas laikā). Kopā ar Arturu Klārku un Robertu Hainlainu viņš veido tā dēvēto zinātniskās fantastikas “lielo trijnieku”, kā arī ir vairāku prestižu literatūras apbalvojumu laureāts. Azimovs kļuvis par vienu no izcilākajiem fantastikas žanra rakstniekiem, viņam pasaulē ir gigantiski liels cienītāju pulks, un tāpēc laikam jau arī nav lieki jābrīnās, ka, izvēloties datumu attiecīgajai svinēšanai, izraudzīta tieši viņa piedzimšanas diena.
Jaunajā žurnālā "Planētas Noslēpumi" lasi:
- Nenotikušie pareģojumi: šķietami pārliecinošas fantastu, futurologu un zinātnes speciālistu prognozes, kuras nav piepildījušās.
- Dzīvība vai apziņa: vēl nav droši noskaidrots, kas bija pirmais – dzīvība vai apziņa.
- Inkubi: savdabīgie viņpasaules vēstneši, kas upurus apciemo miegā, jo īpaši sievietes.
- Senatne un NLO: pētniekiem vairs nav šaubu, ka tālā senatnē Zemi apciemojuši citplanētieši.
- Dzīvība kosmosā: zinātne aizvien pārliecinošāk tuvojas oficiālai atziņai, ka kosmosā varētu eksistēt arī citas saprātīgas dzīvības formas.
- Everesta upuri: zemeslodes augstākā virsotne paņēmusi daudz cilvēku dzīvību.
- Kā tapuši ceļi: ceļu izveidošanās vēsture.
- Karš bīda zinātni: īpaši zinātnes izgudrojumi, kas radušies tieši karadarbības interesēs.
- Eduards Ševardnadze: vēl viens gruzīns pie PSRS vadības stūres, tiesa, tikai neilgu laiku pirms impērijas sabrukšanas.
- Katoļu svētā pedofīlija: apsūdzības bijušajam pāvestam Jānim Pāvilam II.
- "Genderu" uznāciens: uzbāzīgais dabisko dzimumu noliegšanas terors turpinās.
- Padomju miljonāri: izrādās, PSRS patiešām bijuši reāli pagrīdes miljonāri.
- Staļina sievietes: boļševiku tirāna mūžā bijušas piecas sievietes, kuras spējušas ļoti nopietni viņu ietekmēt.
- Dīvainais jūras vilnis: kāds savdabīgs dabas fenomens, kas regulāri atkārtojas vienā un tajā pašā vietā un izpausmē.
Abonē jauno žurnālu šeit.
