Bērnībā klausījos vecmāmiņas māsas atmiņu stāstus par Sibīrijā pieredzēto ziemeļblāzmu, kas izskatījusies kā plīvojošs karogs vai lente spilgtās krāsās. Centos iztēloties augsto debesjumu, kas naktīs mirdz zaļi-dzelteni-sārti-violets. Nevarēju iedomāties, ka reiz šo parādību skatīšu savām acīm un tepat Latvijā.

Ap 2001. gadu, novembra vēla vakara tumsā, nākot no Cēsu stacijas, ievēroju, ka debesjums ziemeļu pusē krāsojas tumši sarkanīgs un kā no milzu kupola centra uz leju lāsmo zili zaļas joslas. Nojautu, kas tas ir... Kamēr tiku līdz mājai, krāsainās gaismas bija pārņēmušas jau pusdebesi. Mājinieki bija pārsteigti, ar neapbruņotu aci skatāmā gaismas izrāde ļoti iespaidoja un sajūsmināja. Kolēģi nākamajā dienā neticēja. Žēl, bet tolaik man nebija atbilstošas fototehnikas nakts uzņēmumiem.

Kad kāvi pār debesjumu joņo

Jau izsenis krāsaino gaismu plaiksnīšanos laiku pa laikam varēja novērot arī Latvijas teritorijā, un ļaudis centās izprast, vai šī parādība sola labu vai ļaunu. Ticējumos var atrast vairākus nosaukumus: ziemeļa gaisma, ziemeļa blāzma, kāvi, baigi, jodi, arī “jodi kaujas” un citus.