1894. gada 10. maijā. Pirms 130 gadiem "Baltijas Vēstnesis" vērsa uzmanību uz kārtējām suņķērāju izdarībām Rīgā, kas vienu no šīs nepopulārās nodarbes pārstāvjiem novedusi līdz tiesai:

"Ķērāji bija pievirzījušies pie Jēkabielas kāda nama dvorņices, kura pašlaik laistīja ielu un kuras tuvumā saimnieka duksītis – ņiprs mopsis, tātad padārgs šunelis – pajautrinājās. Dvorņiciene pamana cilpeniekus tuvojamies un, neko labu neparedzēdama, tūdaļ notver mopšeli, gribēdama to izsargāt no savaņģošanas. Bet te arī ķērājs Andrejs Lukašēvičs klātu; satver klēpī sargātā šuneļa galvu un mēģina to no sargātājas rokām izraut. Tajā pašā brīdī gadījās, ka kāds oficieris tai vietai gāja secen un, ieraudzīdams pārgalvīgā ķērāja pretlikumīgo darbošanos, tam piegāja klāt un to pabrīdināja. Oficiera tāda rīkošanās pēc suņķērāja domām visādā ziņā ir viņa, Lukašēviča, darba gaitas necienīšana, kas nekādi nepieļaujama, un tādēļ arī šīs domas tūdaļ ietērpa lietai piemērotā teikumā: "Kāda tevīm daļa? Ej un pamāci savus zēnus, zaldātus, bet ne mani!" Tagad gorodovojs Jačunovs, kas suņu ratus pavadīja, oficieram steidza talkā, arī no savas puses dūšīgajam suņu meistaram izteikdams savu nepiekrišanu par viņa rīkošanos. Bet, ja viņš, gorodovojs, bija cerībā ar savu personu imponēt ķērāju, tad viņš jo drīz dabūja pilnīgi pārliecināties, cik māņu pilnas palaikam ir šādas cerības. 

"Ko tad tu še maisies? Kas tad tu par lielkungu? Es esmu suņu ķērājs, nevis tu!" atskanēja. 

Tādējādi tad arī gorodovojs laimīgi bija noraidīts savās robežās, bet brašais suņu ķērājs arī caur to nebija laimīgāks tapis. Jo, kamēr viņš sarāja savus abus "pretiniekus", dvorņicienei bija izdevies apdraudēto kucēnu nogādāt drošākā vietā. Gorodovojs Jačunovs notikumu tūdaļ ziņoja nodaļas pristava kungam, kurš tūdaļ uzdeva Lukašēviču aizstiept uz policiju. Lieta beidzās miertiesas kamerā." Tiesa Lukašēvičam "par bezkaunīgu rīcību" piesprieda piecu dienu arestu, turklāt atgādināja, ka jātvarsta apkārtklejojoši suņi, nevis tie, kas ir kopā ar saimnieku, kaut "saprotams, nomērdējušies klaidoņsuņi priekš jums nav cenā, no tiem rublīšus nevarēsiet izdabūt".

Latvijas Vēstnesis, 1924. gada 10. maijā

Kamermūzikas vakari konservatorijā arvien izcēlušies ar savu nopietno seju kā programmas izvēles, tā arī stīgu kvarteta dalībnieku nopietniem centieniem. A. Junga rosinātā pasākuma darba spējas mums labi pazīstamas pēc visai garās kamermūziķu vakaru virknes. Ka blakus mūsu pašu māksliniekiem kamermūzikas koncertos vārds tiek dots arī ievērojamiem viesiem, varam tikai apsveikt. Un šinī gadījumā sevišķi patīkamu pārsteigumu sagādāja pianista Artura Šnābela piedalīšanās beidzamā kamermūzikas vakarā.

Aptauja

Par kuru tēmu LASI.LV vēlētos uzzināt un lasīt vēl vairāk?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.