1924. gada 11. septembrī. Pirms 100 gadiem Vecauces miestam Zemgalē piešķīra Auces pilsētas tiesības un tā kļuva par 37. Latvijas pilsētu.
Aucē tobrīd bija 3000 iedzīvotāju (mūsdienās nedaudz virs 2100). Avīzēs rakstīja: "Miests pēdējā laikā ir pārvērties par prāvu tirdzniecības un rūpniecības centru ar vairākām fabrikām un lielāku skaitu tirdzniecības uzņēmumu. Veco gruntsgabalu ir 150 un no jauna uz Valsts fonda zemes iedalīti 350, kuri jau pa daļai apbūvēti."
Vēsturiski pilsētiņa līdzās Vecauces muižai bija veidojusies un attīstījusies, pateicoties dzelzceļa tuvumam un zemes ceļiem, kas ved kā uz Jelgavu, tā Kuldīgu, Saldu, Tukumu un netālo Lietuvu.
Pilsētas ekonomiskā sirds 20.–30. gados bija Jankeļa Kleina uzņēmums – vesels komplekss no tvaika dzirnavām, kuras ar jaudu 25 tonnas labības dienā bija vienas no lielākajām Latvijā, vilnas vērpšanas, krāsošanas un aušanas rūpala, gatera un vēl ar to visu saistītas elektrostacijas. Pēdējā nodrošināja gaismu arī pilsētiņai. Tuvumā atradās tāpat kaļķu ceplis. Ironiskā kārtā Auci par industriālu centru Pirmā pasaules kara laikā bija padarījis ķeizariskās Vācijas okupācijas karaspēks, jo šo vietu vācieši nolūkoja par garnizona apgādes punktu, attiecīgi izbūvējot šaursliežu dzelzceļu infrastruktūru un sarūpējot dažāda rakstura ražošanas jaudas, kuras kara noslēgumā lēti pārpirka Kleins.
Aucē bija darbojusies arī vācu kara lidotāju skola un lidlauks.
Vecauces miesta pašvaldība pilnvaras nolika 1924. gada 25. septembrī, un tūdaļ darbu sāka Auces pilsētas pagaidu pašvaldība. Pirmās demokrātiskās Auces pilsētas domes vēlēšanas notika tā paša gada 29./30. novembrī. Uz 20 domnieku vietām pretendēja 11 saraksti. Balsošana notika "bez traucējumiem", un pārsvaru pār kreisajiem guva pilsoniskās partijas, kuru rokās nonāca 12 mandāti. Oktobra beigās Auce ar Ministru kabineta lēmumu saņēma 16 tūkstošu latu aizdevumu ūdens kanalizācijas izbūvei pilsētā. Ģerboni – zelta stīgām rotātu melnu vēzi sarkanā laukā – Aucei piešķīra 1925. gada rudenī.
Zemgales Balss, 1924. gada 11. septembrī
Lielvircava. Posts ar strādniekiem. Bieži vien dzird lauksaimniekus sūdzamies, ka nav vairs iespējams iztikt ar strādniekiem, kuri sevišķi pēdējā laikā prasa pasakaini augstas algas, bet vieglas dienas. Puišiem pat 3000–3500 r., meitām 1000–1800 r. mēnesī un pat vairāk, un tomēr dažs gājējs vēl ar tādu algu nav apmierināts. Ja tik lielas algas pieturēsies, tad dažām saimniecībām vajadzēs izputēt.