1934. gada 13. februārī. Pirms 90 gadiem Rīga atvadījās no pāragri mūžībā aizgājušās Rīgas radiofona pianistes, apdāvinātās mūziķes Lilijas Kalniņas-Ozoliņas (1903–1934), kura 9. februārī bija izdarījusi pašnāvību, ielecot savas mājas Tērbatas ielā 4 lifta šahtā.

Reklāma

Traģiskā notikuma pamatā bija mīlas trijstūris. Lilija bija desmit gadus precējusies ar kolēģi čellistu, konservatorijas profesoru Alfrēdu Ozoliņu, taču 30. gadu sākumā starp skaisto pianisti un radiofona orķestra diriģentu, komponistu Jāni Mediņu sākās mīlas dēka, kas ilga trīs gadus. Mediņš pameta sievu un dēlu. Abi mīlnieki kopā īrēja dzīvokli, tikās, taču šķiršanos neviens no viņiem nepanāca. Tostarp viņu kolēģu vidū tas kļuva par visiem it labi zināmu noslēpumu. Sliktāk kļuva, kad dēku sāka izgaršot dzeltenā prese. 

Pianiste, kura jau tā acīmredzot dzīvoja pašpārmetumos un apzinājās attiecību strupceļu, ārkārtīgi pārdzīvoja, kad par viņu un Jāni Mediņu it kā aizplīvuroti, taču visiem pietiekami skaidri un ņirdzīgi publikācijā "Radiofona mīlas trijstūrī" uzrakstīja aprindu izdevums "Aizkulises". 

Tolaik sabiedrībā valdīja pārliecība, ka tas bijis pēdējais piliens, kas jauno sievieti pamudināja uz pašnāvību. Atvadīšanās no Lilijas Kalniņas-Ozoliņas notika konservatorijas zālē. Pie konservatorijas, tāpat kā pie Nacionālās operas un ielu malās bēru gājiena maršrutā uz Meža kapiem pulcējās tūkstošiem ļaužu, "pierādot, cik liela interese un kādas dziļas simpātijas ne tikai darbabiedriem, bet visplašākām tautas masām pret nelaikā veļu valstī aizgājušo latvju mākslinieci", kā to raksturoja "Jaunākās Ziņas". Daudzi vainoja Jāni Mediņu, kurš pats bija satriekts un sargājams no pašnāvības izdarīšanas, bet visvairāk tomēr "Aizkulises". Nacionālās operas mūziķi komponista un operas orķestra diriģenta Jāņa Kalniņa vadībā naktī izdemolēja "Aizkulišu" redakciju, izpelnoties par to vispārēju sabiedrības atzinību. Arī valdības līmenī tika rosināts spert soļus pret baumu izplatīšanu presē, kas gan praktiski būtu nozīmējis cenzūras pastiprināšanu.

Kurzemes Vārds, 1924. gada 13. februārī

Ēšana – cilvēka nelaime. Kāds izbijis dzelzceļnieks Kalniņš-Sukurs lasa Sporta biedrībā par jaunības atgūšanu, par diloņa, reimatisma, sifilisa un citu bīstamu slimību izdziedināšanu ar gavēšanu. "Gudrais" lektors to saka, apgalvodams, ka cilvēks var atdzimt vairāk reizes. Viņa mūža garums 150–200 gadi. Visas nelaimes cēlons – ēšana. Ēdot gaļu, pienu, olas, miltus utt. cilvēks pieklīsterē savas dievišķās miesas un tam jābeidzas nost. Tādā gaļas, piena un miltu klīsterī mīlot ieperināties baciļi. Atsvabinātiers no baciļiem varot viegli. Vajagot pārdzimt un to varot katrs izdarīt, neēdot 40 dienas. 

Kurš izturēšot 40 dienas bez ēšanas, tas palikšot uz pusi vieglāks un būšot vesels kā rutks. Tā iztīrīta cilvēka miesu varot griezt kā kāli. Asinis arī vairs netekot. 

Tā, lūk, esot visa indiešu faķīru gudrība. Šo jauno zinību saucot par neoveģetāri. Ja nu kāds tomēr nevar atteikties no ēšanas vai rīšanas paraduma, tam K.S.ieteic ēst vienīgi nevārītus augļus un dārza saknes. Maizes cepšana, ēdienu vārīšana, ķēķis ar dažādiem katliem – nevajadzīgi krāmi. Pats lektors jau veselu gadu iztiekot bez tiem un esot vesels un jautrs kā jauneklis. Beigās uzaicināja apvienoties gavētāju pulciņos. Vai nu aiz muļķības, varbūt arī aiz ziņkārības Sporta biedrības zāle bij pārpildīta un līdz ar to arī lektora maks pilns naudas.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.