1813. gada 22. maijā. Pirms 210 gadiem Saksijas karalistes galvaspilsētas Leipcigas policijas ierēdņa ģimenē piedzima pasaules mūzikas klasiķis un viens no 19. gadsimta izcilākajiem komponistiem Rihards Vāgners. Viņš darbojies arī kā diriģents, savu operu libretu rakstnieks un režisors un tiek uzskatīts par operas žanra revolucionarizētāju, padarot operu par "muzikālu drāmu".

Reklāma

Vāgnera ietekme uz kultūru arī mūsdienās ir ievērojama, turklāt tas vēsturiski skāris ne tikai mūziku, bet tāpat filozofiju, politiku (nacistiskajā Vācijā Vāgners bija kulta komponists), literatūru, glezniecību un kino, iedvesmojot daudzus autorus. Kā zināms, laikā no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam viņš strādāja arī par Rīgas Pilsētas teātra kapelmeistaru, lai arī pilsētu pameta ne ar tām labākajām domām par tās publiku. "Ne reizes es tur nesastapu cilvēku, kas varētu mani kaut cik ierosināt. Atstāts tikai pats sev, es paliku svešs visiem," vēlāk rakstīja Vāgners, uzskatot, ka Rīgā dzīvojis "tālos ziemeļos", starp tirgotājiem, kas prot tikai skaitīt naudu, bet maz ko saprot no mākslas.

 Tomēr vēlākais klasiķis Rīgā iedvesmojās "Klīstošajam holandietim", iesāka operu "Rienci", un "Parsifālā" varētu būt kaut kas no Līgo svētkos pieredzētā pagānisma, kaut nav nekādu konkrētu liecību, ka Vāgners savā Rīgas periodā būtu kaut ko redzējis no Jāņu svinībām,

 kur nu vēl kontaktējies ar latviešiem. Kopumā par mūzikas dižgara Rīgas gadiem diemžēl ir samērā maz liecību. "Bet rīdzinieki viņdienās taču nekādi nevarēja zināt, kas viņš būs. Turklāt to laiku praksē un izpratnē teātra kapelmeistars nebija tik redzama figūra kā, teiksim, operdiriģents šodien," atzīmējis kultūrvēsturnieks Raimonds Skrābāns.

Krievijas Cīņa, 1923. gada 22. maijā

Svētā gara koris (Arhangele, Ufas gub.). Mēs kā jau arvien esam pa priekšu visām pārējām latvju kolonijām. Nupat nesen, kādiem lieliem svētkiem tuvojoties, mēs jau labi sen gatavojāmies uz to cienīgu saņemšanu. Tika sastādīts koris no 5 personām, kuram uzdevām iestudēt šiem svētkiem piemērotas dziesmas un lūk, mēs ar paceltu galvu varējām iesākt tā Kunga slavēšanu, jo viss bija uz to rūpīgāko sagatavots. Pēc pirmās Dieva slavēšanas mūsu koris uzstājās ar savām dziesmām. 

Bet te, tīrā Dieva sodība, kāds jauneklis, vēl precību kandidāts, pašā sākumā neuzķēra to īsto štimmi, bet izgrūda tādu skaņu, ka klausītājiem ausis aizkrita. Stāvokli glābt steidzās pati kora reģente, kura visā kaklā, skaļāki par visu kori, vilka diskantu. 

Reiz pa reizei viņa mainīja savu balsi un palīdzēja tiem, kam gāja vājāki... Pēc pabeigtas Dieva kalpošanas mūsu dvēseļu gans Francis teica savu gala slēdzienu: "Lai nu tā dziedāšana tā lāgā negāja, bet tās dziesmas saturs tam Kungam tomēr patika."