Arī 1816. gadā liela planētas daļa atradusies praktiski tumsas ieskāvienā...
Lai to iespētu puslīdz apjēgt, vajagot iedomāties šādu absolūti drūmu ainu: jūs atkal pamostaties tumsā, un tā tas notiek jau 547 dienas, un jūsu vienīgā rūpe ir par spēju palikt dzīvam arī šajā tumšajā dienā. Bet vēl tikai pirms nieka 18 mēnešiem jūs bijāt itin rosīgs lauksaimnieks, kurš apņēmīgi gatavojās kārtējai ražas sezonai, kaldināja savus nākotnes plānus, taču tad pēkšņi debesis satumsa un ilgi jo ilgi nevēlējās atkal kļūt gaišas...
Kad debesis vismaz gadu bija aptumsušas
Runa ir par ļoti neparastu notikumu cilvēces vēsturē, kad kopš 536. gada sākuma līdz aptuveni 537. gada vidum lielā daļā Austrumeiropas un Āzijas pavasaris pārgāja vasarā un rudens pārgāja ziemā, “iztiekot” pilnībā bez nevienas saules izgaismotas dienas. Miljoniem cilvēku pietiekami biezi apdzīvotās teritorijās sāpīgi miedza acis vārgajā apgaismojumā, ieelpojot putekļaini smacējošu biezu gaisu un zaudējot praktiski visu ieplānoto ražu savos iekoptajos laukos. Un tas nav scenārijs kārtējai grāvējfilmai par pasauli pēc seno jūdu rakstos piesolītās apokalipses. Tā bija absolūti skarba realitāte, kas skāra gigantiski lielu daudzumu 6. gadsimtā dzīvojošo cilvēku, kuriem nācās pārciest šo vārda vistiešākajā nozīmē tumšo laiku jeb, kā novērtējuši daudzi vēstures pētnieki, dzīvošanai vissliktāko gadu, kas tostarp ievadīja vienlaikus arī visdrūmāko visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē zināmo desmitgadi un varbūt pat vēl ilgāku laika periodu.
Ievērojamais zinātnieks Prokopijs, kurš uzskatāms par 6. gadsimta galveno Bizantijas vēsturnieku, savā darbā “Karu vēsture” savulaik rakstījis, ka tajā laikposmā saule savu gaismu pāri zemei lējusi pilnībā bez jebkāda spožuma, viss izskatījies gluži kā spēcīga Saules aptumsuma laikā, jo saules stari nebija pat ne tuvu tādi, kādus tā parasti izstaro. Un kopš tā mirkļa, kad tas tā bija noticis, uzsvēris Prokopijs, cilvēki necieta ne no kariem, ne no kādas postošas sērgas, ne vispār no jebkā tāda, kas izraisa vardarbīgu nāvi.