6.2 °C
Jau senie alķīmiķi bija atskārtuši, ka pasaulē nav praktiski neviena auga, kas nebūtu indīgs – viss atkarīgs no lietošanas devām. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ viens no senākajiem nogalināšanas veidiem saistīts tieši ar indēšanu. Turklāt vairākumā gadījumu vēlāk upura organismā ne gluži vienmēr varēja konstatēt indes klātbūtni, jo simptomi bija līdzīgi daudzām zināmajām slimībām. Mūsdienās toksikoloģijas līmenis krietni attīstījies, tāpēc tāda veida noziegumus atklāt kļuvis vieglāk, lai gan nav grūti iedomāties, ka indīgo vielu uzlabošanas jomā arī neviens nestāv gluži uz vietas.
No medībām līdz noziegumam
Jau pirmatnējie cilvēki attapa pielietot noteiktas vienkāršākās indīgās vielas nolūkā ietekmēt dzīvnieku un jau ļoti drīz arī cilvēku organismu. Novērojot, ka pēc noteiktu augu apēšanas dzīvnieki mēdz nokrist bez dzīvības pazīmēm, pirmatnējie mednieki sāka ierīkot speciālas rievas savu ieroču galos un tos samērcēt indīgo augu sulā. Arheoloģiskie pētījumi apliecinājuši: šai metodei ir ne mazāk par sešiem tūkstošiem gadu. Zināms, ka viena no iedarbīgākajām un populārākajām indēm ir kurāre, jo tai piemīt ārkārtīgi būtiska īpašība – tā faktiski acumirklī apstādina upura elpošanu, taču nesaindē, piemēram, tādējādi nogalinātā dzīvnieka gaļu.
Taču pamazām cilvēki atskārta, ka indes var izmantot ne tikai dzīvnieku medīšanai, bet arī citu sev līdzīgo nogalināšanai. Piemēram, Āfrikā šajā nolūkā pielietoja augu sulu, kuras sastāvā bija strofantīns, kas sagrauj centrālo nervu sistēmu. Senajā Ēģiptē ļaudis bija iemācījušies salāgot bezatlikuma ražošanu, izmantojot persikus: augļa mīkstumu izmantoja ārstniecības līdzekļu ražošanai, savukārt no kauliņiem ieguva spēcīgas iedarbības zilskābi, ko parasti izmantoja soda eksekūcijās, kas tādējādi iemantoja maldinošo apzīmējumu “sodīšana ar persiku”.
Senajā Grieķijā kā soda izpildīšanas līdzekli mēdza lietot cikutas sulu, kas paralizē kustības nervu galus un izraisa krampjus ar sekojošu upura nosmakšanu. Daudzi vēstures pētnieki pauduši pārliecību, ka tieši ar cikutas sulu savulaik sodīts slavenais filozofs Sokrats. Viņa kolēģis Platons vēlāk rakstījis, ka pēc indes ievadīšanas Sokratam pavēlēts apgulties, jo bija sagaidāma locekļu paralīze, pēc kā aukstums pamazām aizkļuva līdz sirdij, un tā rezultātā filozofs šķīries no dzīves...
Savukārt viduslaiku Eiropā dažādas indes bija brīvi iegādājamas aptiekās. Galvenokārt runa ir par arsēnu. Šis faktiski ideālais slepkavības ierocis lieliski izšķīda ūdenī, un tam nebija ne krāsas, ne garšas, ne aromāta, turklāt simptomu ziņā saindēšanās ar arsēnu bija ļoti līdzīga holerai. Taču saistībā ar to, ka manīgie viduslaiku slepkavas savus upurus indēja mazās devās, ārsti allaž kā nāves iemeslu diagnosticēja faktiski jebko, tikai ne saindēšanu. Avotos vēstīts, ka secīgai indēšanai izmantoja dažādus ar indi piesūcinātus vai apslacītus priekšmetus, piemēram, vēstules, monētas, cimdus, seglus un daudz ko tamlīdzīgu.
Pirmie, kas mēģināja apturēt atklātu tirgošanos ar indēm, bija itāļi. 1365. gadā Siennā aptiekāriem aizliedza nepazīstamiem ļaudīm pārdot arsēnu un sulemu jeb kodīgo sublimātu. Francijā līdzīgs aizliegums stājās spēkā 1662. gadā. Savukārt, piemēram, Krievijā to pieņēma tikai 1733. gadā, turklāt indīgo vielu tirgošanas aizliegums tur faktiski bija tikai kā apakšpunkts galvenajam liegumam, proti, stiprā degvīna tirgošanai.
Dievu barība
Tieši indēšanas ziņā laikam jau visvairāk izcēlusies Senā Roma. Tur saindēšana vai pašsaindēšanās faktiski bija parasta lieta. Piemēram, pilnībā likumīga bija tādā veidā veikta pašnāvība. Proti, ja bija iespējams sarūpēt “attaisnojošu iemeslu”, valsts pat apgādāja tādus savus pilsoņus ar akonītu vai kādu citu indīgu vielu. Vēsturē esot zināmi gadījumi, kad notiesātie labprātīgi iedzēruši indi tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas turpat tiesas zālē.
Tāpat Senajā Romā bieža parādība bija atbrīvošanās no nevēlamiem konkurentiem, izmantojot indes kausu. Turklāt viss aizgāja pat tik tālu, ka parādījās īpaša profesija – degustētājs, kura pienākums bija ēdiena un dzēriena nogaršošana pirms tā pasniegšanas saimniekiem. Šādi “speciālisti” bijuši ļoti pieprasīti, un pat bijusi ierīkota speciāla degustētāju kolēģija.
