Amerikas indiāņu ciltis bija dažādas. Piemēram, pauni cilts mūsdienu Kanzasas un Nebraskas teritorijā piekopa cilvēku upurēšanas tradīciju, komanči savulaik neatkarīgās valsts Teksasas teritorijā turēja daudz vergu, čeroki bija kanibāli, šaijeni īpašā godā turēja sieviešu skalpus un tamlīdzīgi.

Reklāma

Daudzas ciltis mēdza piedalīties rituālajos karos, lai tādējādi atzīmētu pilngadības iestāšanos saviem vīriešiem, vai arī nekautrējās izraisīt dažādus konfliktus tikai un vienīgi izpriecas nolūkā. Tostarp daudzas ciltis bija salīdzinoši žēlsirdīgas, bet citas savukārt sevišķi nežēlīgi izturējās pret gūstekņiem. Lai gan arī tās pēdējās dažkārt ļoti labprāt noteiktos apstākļos savā lokā uzņēma eiropiešus...

Avotos piedāvāts balto sieviešu nokļūšanu indiāņu gūstā sagrupēt atbilstoši ģeogrāfiskajai un hronoloģiskajai kārtībai. Pirmajā gadījumā tas noticis austrumu piekrastes mežos pašā eiropiešu invāzijas sākumā Ziemeļamerikā: tajā laikā baltie okupanti aizvien paplašināja sagrābtās teritorijas, savukārt vietējie pamatiedzīvotāji centās tās aizsargāt un noturēt savās rokās. Aptuveni tajā pašā laikā iekarotāji ar iekarojamajiem veidoja arī dažādas savienības, taču tur viss bieži mainījās. Indiāņi centās sagūstīt tieši baltās sievietes nolūkā vēlāk saņemt dāsnu izpirkuma maksu, un līdz tam momentam, kamēr to gaidīja, pret viņām izturējās salīdzinoši pieklājīgi. Tas arī bija saprātīgi: tolaik tur vēl nebija pārlieku daudz balto, lai ar viņiem varētu risināt kaut kādu attīstītu diplomātiju, tāpēc būtībā jebkura eiropiešu prece skaitījās ļoti vērtīga. Vienīgi baltajām gūsteknēm nācās strādāt, jo neviens negrasījās viņas tāpat vien barot. Savukārt, ja iecerētais darījums dažādu iemeslu dēļ ieilga vai arī vispār nenotika, gūsteknes kā pilnībā līdzvērtīgus cilvēkus pieņēma ciltī, un tad arī attieksme pret viņām bija gluži kā pret savējiem ļaudīm.

Savukārt otrajā gadījumā jāaplūko nepārejošās balto okupantu un indiāņu kaujas tā dēvētajos Mežonīgajos rietumos un Lielā līdzenuma rajonā. Tas notika laikā, kad jau bija beidzies Pilsoņu karš un pilnā sparā ritēja ASV nostiprināšanās, un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji bija sapratuši, ka nekādi neizdosies atbrīvoties no okupantiem. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ līdzenumu indiāņi pret jebkura dzimuma baltajiem gūstekņiem izturējās ievērojami skarbāk. Piemēram, mazās meitenes vienkārši uzreiz nogalināja, savukārt ar pieaugušajām izklaidējās savas samaitātības kompetences robežās.

Saistībā ar šo tēmu lielu popularitāti iemantojis stāsts par kādu Sintiju Annu Pārkeri, kuru 1836. gadā deviņu gadu vecumā sagūstīja komanči, turpat viņas acu priekšā acumirklī izrēķinoties ar visiem viņas pieaugušajiem tuviniekiem. Laika gaitā viņa iemācījās cilts valodu un arī pieņēma viņu tradīcijas, bet vēlāk apprecējās ar jauno karavīru, vārdā Peta Nokona, kuru drīz izvēlēja par virsaiti. Pēc vairākiem gadiem viņa atkal nonāca gūstā, tikai tagad sagūstītāji bija amerikāņi, kuri jutās negaidīti pārsteigti par to, ka Sintija nevēlējās palikt viņu sabiedrībā un prasījās “mājās”, proti, pie savas ģimenes. Taču viņai centās aizliegt pat domāt par to, kā rezultātā viņa sadrūma, sāka slimot, kamēr pēc dažiem gadiem klusiņām vienkārši nomira. Bet viņas dēls Kuana kļuva par pēdējo savas cilts vadoni, viņš nomira 1911. gadā, un pēc tā krietni paretinātās un jau deģenerācijas stadijā iegājušās komanči cilts vadoni sāka dēvēt par “prezidentu”...

Līdzīgs gadījums bija arī ar mormoni Olīvu Otmenu, kuru indiāņi gūstā kopā ar viņas jaunāko māsu izmantoja kā kalponi un izturējās ļoti slikti. Turklāt tieši cietsirdīgās izturēšanās dēļ Olīvas jaunākā māsa ilgi neizturēja un nomira. Taču 14 gadu vecumā komanči Olīvu gluži kā verdzeni pārdeva mohave ciltij, kur pret viņu jau izturējās salīdzinoši normāli: viņai pat piešķīra zemi un uz sejas veica raksturīgu tetovējumu, savukārt pēc pieciem gadiem izdeva atpakaļ baltajiem.

Bet māsas Ketrina un Sofija Germanas 1874. gadā, attiecīgi 17 un 12 gadu vecumā, arī nonāca indiāņu gūstā, kur pavadīja septiņus mēnešus, kad viņas burtiski ar kauju izdevās atbrīvot. Indiāņiem sarīkoja paraugtiesu, kurā cietušajām bija jāsniedz liecības, un vecākā no māsām Ketrina tad vēstījusi zvērinātajiem: “...Man novilka visas drēbes un padarīja par viņu vēlmju upuri, un viņi mani apgānīja tik ilgi, kamēr mans gars bija pilnībā iztukšots. Kur vien paskatījos, no visām pusēm uz mani bija vērsts melnu acu skatiens...”

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu