Jaunās zinības par to, kā mākslīgi var iegūt uguni, kļuva par pamatu ķīniešu civilizācijas tapšanai un attīstībai.

Grūti apstrīdēt faktu, ka uguns iegūšana mākslīgā ceļā un prasme to uzturēt ir viens no vissvarīgākajiem senatnes notikumiem, kas sekmējis visas cilvēces tālāko attīstību un tās aizvirzīšanos līdz civilizācijai. Iespējams, tieši tāpēc teju vai katrai pasaules tautai folklorā ir kāds vēstījums par saviem “uguns varoņiem”. Un katrā ziņā izņēmums nav arī par vienu no Zemes vissenākajām civilizācijām uzskatītie ķīnieši, kuri joprojām godā savu mītisko varoni Suižeņu, kurš viņiem savulaik sarūpējis šo dāsno dāvanu.

Viņš atnesa uguni

Šis ķīniešu varonis ārpus savas zemes robežām nav pat ne tuvu tik populārs kā seno grieķu Prometejs, lai gan faktiski abi varoņi paveikuši vienu un to pašu varoņdarbu, radot vienas un tās pašas sekas un ierosinājumu tālākai gan savas tautas, gan vispār visas cilvēces attīstībai.

Zināms, ka gluži oficiāli ķīniešu civilizācijai ir vismaz pieci tūkstoši gadu. Taču vēl pirms tās rašanās ir eksistējis tāds Suižeņs, kuru mēdz uzskatīt par visu ķīniešu pirmsenci, kurš viņus iemācījis pareizi apieties ar uguni un vēlāk arī kļuvis par valdnieku. Proti, kādā noteiktā momentā pirmatnējo cilšu saimē uzradies kāds dīvains viedais: kamēr citi joprojām teju vai paniski vairījās no uguns un meža ugunsgrēka rezultātā tur atrastos apdegušos, apceptos dzīvnieku ķermeņus vienkārši aizmeta kaut kur prom, viņš, gluži otrādi, allaž maksimāli pietuvojās šķietami bīstamajai liesmai un vēl ar neslēptu baudu notiesāja tur izcepto gaļu. Drīz citi cilvēki arī esot apjēguši, ka aukstā laikā tomēr ir nesalīdzināmi tīkamāk sēdēt pie ugunskura un ka uz uguns pagatavotai gaļai ir gan labāka garša, gan arī tā labāk sakošļājama.