Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu vidus. No Jelgavas dzelzceļa stacijā pienākušā vilciena izbirst neikdienišķa publika. Ļoti daudz viena vecuma jaunu vīriešu. Pēc tā laika mērauklas, viņi bija mērojuši tālu ceļu, liela daļa no Krievijas pierobežas: no Jaunlatgales (vēlākās Abrenes), Gauru, Kacēnu, Augšpils pagasta, dažiem tas bija pirmais brauciens ar vilcienu. 

Uz perona jaunekļus sagaida 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestris, kā arī vairāki šī pulka virsnieki un virsdienesta instruktori. Sastājušies kolonnā pa trīs vai četri, atbraukušie, orķestra marša skaņu pavadīti un sekojot virsnieku norādēm, sāk savu ceļu cauri pilsētai uz Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka kazarmām. Viņi bija iesaukti pildīt obligāto militāro dienestu Latvijas armijā un ieradušies savā jaunajā dienesta vietā.

No “rekrūšu ķeršanas” līdz obligātajam dienestam

Tas, ka latvieši nav tikai arāju un zemnieku tauta, zināms jau kopš seniem vēstures laikiem. Mūsu senči vēl 13. gadsimtā itin brangi cīnījās ar šajā Baltijas jūras krastā izkāpušajiem krustnešiem, gandrīz simt gadus pretojoties labāk apbruņotajiem un organizētajiem Rietumeiropas bruņiniekiem. Vēlākā laikā latviešu karavīri piedalījās vietējos karos ļoti daudzu šeit valdošu un savā starpā karojošu karaļu, hercogu un kņazu armijās – tiesa, tobrīd par Latvijas teritorijas iedzīvotāju regulāru militāru dienestu kāda ārvalstu monarha kalpībā vēl runāt nevar, ja nu vienīgi kuršu ķoniņus varētu uzskatīt par vietējiem profesionālajiem karavīriem.