Viņus saveda kopā opera “Madama Butterfly”. Lai arī attiecību sākums bija mēreni bezcerīgs, abu kopdzīve, kas ilga 54 gadus, tomēr aizritēja saticībā, harmonijā un mīlestībā. Savu vīru diženā operas dīva Monserata Kavaljē allaž dēvēja par vislabāko likteņa dāvanu.

Svētā kalna vārdā

Vecāki viņu nosauca svētās Marijas Montseratas kalna vārdā. Varbūt tieši tādēļ viņa allaž bija mērķtiecīga, nebaidījās no augstām virsotnēm un šķēršļu pārvarēšanas. Ģimene bija trūcīga, taču vecāki saprata, ka bez labas izglītības meita neizkļūs no nabadzības valgiem, tāpēc nodrošināja viņai iespēju izglītoties. Nabadzīgās izcelsmes dēļ Monseratai nācās pārciest arī vienaudžu izsmieklu. Viņai bija viena kleita, kurā viņa nemainīgi devās uz skolu, un viņa nebija pārāk komunikabla, allaž turējās savrup no citiem. Tā viņa klusībā rija aizvainojuma asaras un sapņoja par dienu, kad kļūs slavena un bagāta.

Monseratas vecāki paši nebija īpaši izglītoti, toties krietni un tālredzīgi ļaudis. Kopš agrīna vecuma viņi iemācīja meitai sevi cienīt neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un nekad nešķiest velti laiku, negaidīt, lai kāds pēkšņi pienāk klāt un atnes visu gatavu. Iespēj pati visu panākt, daudz strādā – un tad tu nepazudīsi. Tā iedrošināja vecāki. Pēcāk Monserata paudusi, ka ik dienu ar mīlestību un pateicību atcerējusies savus vecākus. Jau pusaudža gados viņa strādāja par šuvēju, par pārdevēju un gāja citos darbos, lai pati spētu apmaksāt mūzikas, itāļu un franču valodas apgūšanas nodarbības.