Ojāra Vācieša dzīves gaita precīzi dokumentēta kopš piedzimšanas: dzimis Trapenē 1933. gada 13. novembrī kalpa – rentnieka ģimenē, dzeju sācis rakstīt un tā publicēta jau skolas laikā, absolvējis LU Filoloģijas fakultāti, taču diplomu savas iespītības dēļ nav ieguvis, kopš 1956. gada precējies ar dzejnieci Ludmilu Azarovu, saņēmis LPSR Komjaunatnes prēmiju un PSRS Tautas dzejnieka nosaukumu, vēlāk arī PSRS Valsts prēmiju, miris divas nedēļas pēc savas 50 gadu jubilejas sarīkojuma. Bet tā jau tikai kaila statistika...

Par Ojāru Vācieti nekas nav zināms

Viens no 20. gadsimta latviešu dzejas grandiem Ojārs Vācietis daudzkārt intervēts un allaž bijis gana atklāts, rakstījis daudz vēstuļu draugiem un kolēģiem, milzīgs to apjoms saglabāts un publicēts. Neilgi pēc dzejnieka pāragrās nāves visi, kuriem bija saistība ar viņu kaut vai tikai vienas intervijas apjomā, bija aicināti uzrakstīt savas atmiņas, un arī šie atmiņu stāsti apkopoti un publicēti piemiņas grāmatā "Visums, sirds un tāpat – –". Šķiet, tas ir vienīgais šāds gadījums Latvijas literatūras vēsturē.

“Nu jau trešo mēnesi es sāku no sākuma un rakstu par Ojāru. Atmesto sākumu žūksnis kļūst arvien biezāks, īstais nerodas. Tas ir jo neizprotamāk tāpēc, ka esmu taču Ojāru pazinusi gandrīz visu savu mūžu. Vienkārši jāpastāsta, kādu es viņu pazinu.

Nu tad kādu es viņu pazinu?

Un pēkšņi kā sitiens pakrūtē – nepazinu. Ojārs nemaz neļāva sevi pazīt. Līdz galam atvērts viņš bija vienīgi dzejā.”