Poētiskā dzērāja leģendārās gaitas — Vladimirs Visockis

Viņš bija kaut kas vairāk par leģendu. Viņš bija simbols. Viņš personificēja to domu un to tikai iekšējo uzdrīkstēšanos, ko sevī loloja lielākais vairākums PSRS iedzīvotāju. Viņa poētiski muzikālā daiļrade pirmajā acumirklī varbūt arī šķiet primitīva, taču, iedziļinoties viņa tekstos, vēl joprojām dažkārt mugurai pāri pārskrien tirpinošas skudriņas, savukārt domas cauršķeļ ķecerīgais jautājums: kā gan viņš tolaik vispār spēja tik ilgi izturēt un turklāt vēl aiziet viņsaulē pats savā, salīdzinoši tomēr dabiskajā nāvē?

Vecvecāku takas uz Maskavu

Vladimirs Visockis piedzimis 1938. gada 25. janvārī Maskavā Semjona (1916–1997) un Ņinas (1912–2003) Visocku ģimenē. Viņa māte paudusi, ka tas noticis agri no rīta, jaundzimušā svars bijis četri kilogrami, augums – 52 centimetri. Sākotnēji puisēns bijis rudmatains, zilām acīm un tumšām skropstām, un vārdu viņam vecāki sākuši piemeklēt jau labu laiku pirms viņa nākšanas pasaulē, beigās paliekot pie Vladimira (proti, tajā gadījumā, ja piedzimušais būs zēns).

Tēvs Semjons tajā laikā atradās kārtējā darba komandējumā, bet māte Ņina ar jaundzimušo Vladimiru no dzemdību nama pārbrauca uz komunālo dzīvokli tajā pašā ielā un namā Maskavā, kur savulaik istabiņu bija saņēmis viņas tēvs. Tas bija viesnīcas tipa dzīvojamais nams ar rindā izkārtotām istabām, platiem gaiteņiem, kopīgu virtuvi un ar malku kurināmu plīti. Vladimira vecākiem ierādītā istaba bija gana plaša, griesti augstāki par trim metriem, un jau agrākos laikos ar šķērssienām sadalīta trīs atsevišķās mēbelētās telpās.