Pārsitusi visus iespējamos dejotāju ilgmūžības rekordus, Vija Vētra neilgi pirms Jāņiem savā dzimtenē vēl sniedza 100 gadu jubilejas koncertu. Šajā Latvijas apciemojuma reizē viņa daudzkārt atkārto vārdu "pēdējais" – koncerts, brauciens, tikšanās... Vai tiešām pēdējo reizi?

Pilni trauki ar ziediem viesnīcas istabā atgādina par neseno uzstāšanos. Uzvēdī liliju spēcīgais aromāts. Kur nu pārējām ar tām sacensties, tik vien kā jānoliec galvas un jāatdod savas ziedlapiņas māksliniecei, kas no tām veido mandalas. Uz fotografēšanos Vija Vētra paņem rokā daiļu lilijas ziedu un viegli pasmaida. Sejā ne miņas no sāpēm, kas jau labu laiku pavada katru kustību. Par sevi atgādina gan locītavu operācijas, gan sirds, kurai steidzami vajadzīga palīdzība, taču viņai netīk iet pie dakteriem.

Žurnāla iznākšanas dienā māksliniece jau ir atgriezusies savā dzīves vietā – ASV, Ņujorkā.

Kā ar tādām sāpēm var dejot un vēl divu stundu koncertā, ja pat paiet grūti?

Izrādē vairs neesmu ikdienas cilvēks, bet paceļos garīgā ziņā sev un ikdienībai pāri, kur rodas spēks no augšas. Kad dejoju, jūtos kā citā pasaulē un arī kā izredzētā. Sanskritā ir ļoti labs teiciens "Tak tvam asi!" jeb "Tas tu esi!". Saprotams, pēc tam ir kritiens.

Kad 2013. gadā man otrā gūžas locītavā ievietoja protēzi, jau pēc četriem mēnešiem nodevu divu stundu izrādi. 

Uz koncertu bija ieradies ārsts un, kad viņam to pastāstīja, saķēra galvu – kas tur notiks! Bet izrāde bija paredzēta, un cauri. Pēc tās viņš atnāca pie manis uz skatuves un teica – ziniet, jūs nu gan esat viens liels brīnums! Visādi varēja būt.