4. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. "Gludina" Rīgas ielas

1935. gada 4. jūlijā. Pirms 90 gadiem Rīgas pilsētas valde darīja zināmus vasarai iecerētos ielu segumu maiņas un klājuma remonta darbus, lai Latvijas galvaspilsētas ielas padarītu piemērotas "modernai satiksmei".

Tostarp plānoja plašu asfaltēšanu tiklab pilsētas centrā – K. Valdemāra ielā, Aspazijas bulvārī, Kaļķu ielā, laukumu pārbūvi Rīgas pils un Nacionālās operas priekšā –, cik perifērijā, piemēram, Bolderājas šosejas taisnošanu un betonēšanu. "Ielu izbūves ziņā šovasar plašos apmēros uzsākta gludu ielas segu izveidošana, darvotu šoseju, betona ceļu vai asfaltšoseju veidā. Šādus izveidojumus izsauc ne tik daudz prasības pēc glītuma, bet tīras lietderības aprēķini. Akmens bruģis gandrīz visur tik tālu nolietots, ka prasa atjaunošanu. Kaltie bruģu akmeņi nāk no ārzemēm un izmaksā ap 13 latu par kvadrātmetru. Ar darbiem kopā kaltu akmeņu iela izmaksā 15–16 latu kvadrātmetrā, parasta ielu šoseja ap 8 lati, asfaltēta šoseja ap 12–13 latu un betona šoseja ap 9 lati par kvadrātmetru," presei norādīja Rīgas pilsētas Būvvaldes vadītājs Pāvils Dreimanis. Iznāca, ka ielas lētāk asfaltēt vai betonēt nekā klāt ar Zviedrijas bruģi. Uzsvēra, ka gluds segums piemērotāks autosatiksmei un jo sevišķi velosipēdiem. "Pēdējais ērtais un lētais atsevišķu personu pārvietošanās veids pie mums līdz šim nemaz nav varējis attīstīties labi šosētu ielu trūkuma dēļ," aizrādīja Būvvaldes priekšnieks. Bija paplašināmas, vietām gandrīz divkārt, Slokas un Kalnciema ielas brauktuves. Savukārt Z. A. Meierovica un Aspazijas bulvāri nolēma paplašināt, pārceļot gājēju ietvi uz kanāla pusi, otrpus liepu rindai, kur ietve, kā zināms, atrodas joprojām. Citādi šajās ielās kļuva aizvien sarežģītāk nodrošināt tramvaja, autobusu un vēl auto satiksmi. Vairākās Rīgas Latgales priekšpilsētas, Pārdaugavas un Grīziņkalna ielās grasījās līdzšinējo apaļo, nelīdzeno akmeņu bruģi aizvietot ar centrā izņemtajiem kaltajiem akmeņiem. Valdīja uzskats, ka bruģis perspektīvā vispār "iznīcināms" kā satiksmei neērts. 1935. gada programmā vēl bija atzīmēta Rīgas kanāla tīrīšana no Centrāltirgus līdz K. Valdemāra ielai. Vairākas desmitgades netīrītais kanāls bija tā piesērējis, ka zvejnieku motorlaivas, kuras pieveda zivis, no tirgus puses tajā vairs nespēja iebraukt. Turpmāk kanālam viscaur vajadzēja būt divus metrus dziļam. Bagarēšanas darbos izsmeltās dūņas grasījās vest uz smilšaino Ķīpsalu un iekārtot tur līdz 250 ģimenes dārziņu.

"Sociāldemokrāts", 1925. gada 4. jūlijā

Ne tikai vēršus un tītarus kaitina sarkana krāsa. Alsviķu bibliotēkas biedrība sarīkoja līgo svētkus. Biedrības kora dalībniekiem bija izdotas sarkanas brīvbiļetes. Par to nu briesmīgi sadusmojās saimnieku paps J. L., kurš ar saviem draugiem sēdējis pie alus glāzēm. Viņš sācis nejēdzīgi kliegt, bļaudams prasījis, vai te esot komunistu perēklis, lamājis koristus par rīkļu rāvējiem un vēl daudz nejēdzīgākiem vārdiem. Beidzot viņš pat sācis raut nost no koristu krūtīm sarkanās brīvbiļetes. Jāatzīmē, ka ar šo saimnieku papu pie viena galda sēdējis arī policijas kārtībnieks W., kurš ieskurbušo neapsauca un ļāvis L. ālēties pēc patikas.