Mēs vienlaikus tiecamies pēc mūžīgas dzīvības, taču noliedzam tās pastāvēšanu. Mēs esam apjukuši, atsvešināti, iekrampējušies savās un citu dzīvēs, jo esam aizmirsuši to, ko cauri laikiem, pasakās, mītos, rituālos un reliģiskās mācībās stāstījuši mūsu senči.

Mēs mēģinām ar prātu nokontrolēt un izskaitļot kaut ko, kas ir aptverams tikai visdziļākajā Dvēseles līmenī.

Taču piekļuve Dvēseles izpratnei, tās ausīm ir grūta, tās ir aizspiestas, priekšroku dodot bailēm un krampjainai vēlmei eksistēt, ne patiesi dzīvot. Bieži un lielākoties ausu aizspiedēji neesam mēs paši, bet gan apkārt valdošās sabiedrības Superego, kas viltīgi iespiedies mūsu pasaules uzskatos.

Tāpēc lielā mīlestībā un vēlmē sarunāties ar visdziļāko tevi, neļaujot iejaukties stereotipiem un priekšstatiem, savu stāstu par Nāvi es vēlos sākt, pastāstot kādu pasaku. Pasakas ir tā mītiskā valoda, kas ļauj mums klausīties ar Dvēseles ausīm, un šī dzirdēšana lietās, kas patiesībā nav paskaidrojamas, ir būtiska.