"Tagad katra diena ir mana". Saruna ar aktrisi un astroloģi Akvelīnu Līvmani

Šovasar jūlijā latviešu teātra un kino aktrisei, astroloģei Akvelīnai Līvmanei apritēs skaistā 75 gadu dzimšanas diena. Ieskaitot arī studiju laiku, uz Dailes teātra skatuves viņa aizvadījusi pusgadsimtu.

Bet nupat kā viesmāksliniece Akvelīna Līvmane spēlē uz Nacionālā teātra skatuves. Publicējam fragmentus no žurnālistes Vitas Kraujas sarunas ar aktrisi, visu interviju lasiet šeit. 

Traģikomēdijā "Kad atkal būsim jauni" lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna režijā, kuram arī šī ir debija Nacionālajā teātrī, Akvelīna Līvmane atveido vienu no četrām sievietēm sievietes gados, visu mūžu platoniskā mīlestībā aizvadījušo Almu. "Pagājuši jau četri gadi, kopš nebiju kāpusi uz profesionāla teātra skatuves," atzīst Akvelīna Līvmane. Kā Dailes teātra štata aktrises laiks viņai sākās 1974. gadā un noslēdzās 2022. gada 1. novembrī. "Esmu spēlējusi uzvedumos "Meklē mani papardēs" un "Tobago", bet tās jau vasaras izrādes, kas nav gluži tas pats, kas iestudējumi uz profesionāla teātra skatuves."

A. Līvmane: Izrādē "Kad atkal būsim jauni" ir stāsts par sievietēm, kuras cenšas joprojām piepildīt savu dzīvi un nepadoties, neļauties lejupslīdei. Alma no visām ir vienīgā, kura saglabājusi platonisku mīlestību pret kādreiz visu četru draudzeņu iekāroto puisi, nu jau vīru cienījamos gados. Bet faktiski šīs nepiepildītās mīlestības dēļ Alma sabojājusi savu dzīvi, nedzisušo jūtu dēļ ne ar vienu nav apprecējusies, tā pa īstam nav dzīvojusi un tā arī viena aizvadījusi mūžu, turoties sevī. Droši vien, es tā iedomājos, viņa varētu būt strādājusi kādā bibliotēkā vai kur citur ar grāmatām… Taču sirds sāp. Sapnī trijos naktī atnāk viņš, apskauj un aiziet, lai atkal atgrieztos. Bet patiesībā viņš nekad neatgriežas, tikai šis sapnis atkārtojas, atkārtojas un atkārtojas… Kā uzzināju, Almas tēlā lugas autore lietuviešu dramaturģe Daiva Čepauskaite daudz ko ielikusi no savas pašas dzīves un pārdzīvojumiem.

Mazbērnus nemitīgi apkalpojoša vecmāmiņa, dzīvi joprojām baudīt alkstoša "skaistule", izbijusi priekšniece, kurai šķiet, ka viņai joprojām vērsies visas durvis, un jūsu sapņotāja Alma. Vai šī četrotne patiesi atklāj visu plašo tā dēvētās sudraba paaudzes spektru?

Lai parādītu visu spektru, vajadzētu vismaz desmit varones vai pat vairāk!

Kā jums šķiet, izrāde atklāj lugas autores un režisora skatījumu uz senioriem vai tas ir izrādes veidotāju smaids par sabiedrības stereotipisko priekšstatu?

Es izrādē spēlēju. Es neesmu to redzējusi. Bet kā jau teātrī, izrādes varonēs, protams, ir krietna deva pārspīlējuma. Dzīvē sastopamais te krietni saasināts. Bet, no otras puses, mēs paši jau sevi no malas neredzam. Kad kā spogulī nevilšus tomēr ieraugām, tad nodomājam – nu nē, tas par daudz, es jau tā neizskatos un tā nerīkojos… Nu jā, neskraida jau seniores tādos īsos rozā brunčos kā kliedzienam līdzīgā Indras Burkovskas varone Irēna. Bet viss pārējais viņā ir kā no dzīves – gan tā dzīšanās pēc modes, gan tās alkas pēc smukuma, kura dēļ sievietes pie dakteriem "stiepj" sejas ādu un dara visu ko, lai tikai izskatītos jaunākas. Tas nu gan tiesa.

Taču varbūt tie centieni pēc iespējas ilgāk "saglabāties" tādēļ, ka runa nav tikai par ārējo izskatu, bet sabiedrībā jēdzienam "vecums" nāk līdzi kāda negatīva pieskaņa. It kā jo vairāk gadu, jo tev vairāk par tiem vajadzētu kaunēties.

Kāpēc mēs kādreiz nekaunējāmies par savām vecmāmiņām? Tāpēc, ka nebija šī jaunības kulta, kas jau labu laiku pastāv sabiedrībā. Jaunām meitenēm divdesmit gadu vecumā neviens nejautāja: kā jūs saglabājat savu skaistumu? Kas tur ko saglabāt divdesmit gadu vecumā! Vēl trīsdesmit četrdesmit gados nav ko saglabāt. Varbūt pēc tam par to jāsāk domāt. Bet jādomā, lai tu skatītos dzīvē ar prieku un ar laiku tev veidotos "smieklu" krunciņas ap acīm, nevis īgnuma rievas ap muti. Šī skaistuma saglabāšana ir šodienas apmātība. Pēc tā tiekties iestāsta prese, televīzija, citi mediji, neskaitāmās skaistuma kopšanas reklāmas. Arī tagad jauna mode – izrādes par vecajiem te vienā, te otrā teātrī, it kā nekad agrāk veci cilvēki nebūtu dzīvojuši. Bija un vēl vecāki, un dzīvoja, un pa savam priecājās par dzīvi, un kaut ko darīja. Un visa ģimene turējās kopā. Tagad dzīvo atsevišķi. Man liekas, mazbērni bieži vien nezina, kas ir viņu vecmāmiņa. Aizved reizi gadā mazbērnu uz laukiem, viņš tur ierauga "vecu" tanti un nesaprot: kas tā tāda? Agrāk vairākas paaudzes dzīvoja kopā un tas bija dabiski. Ja mēs dzīvojam kopā, mēs jau neredzam, kā tas otrs cilvēks blakus noveco. Bet tagad bērni atsevišķi, vecāki atsevišķi, vecvecmāmiņas un vecvectētiņi vispār pamesti kaut kur. Tādu modeli radījusi globālās pasaules sabiedrība. Jūs visi jaunie, ātrāk prom no mājām, ātrāk savā dzīvē! Un tā, lūk, sievietes stiepj seju, krāsojas, dara daudz ko, bet pa gabalu var redzēt, ka tas cilvēks vairs nav jauns. Ja sieviete kopj sevi bez pārspīlējumiem, sevis pašas dēļ, nevis lai kādam vai sabiedrībai izpatiktu, tas ir normāli. Jātur sevi formā. Jo neviens normāls cilvēks jau nevēlas kļūt par smagumu sev un citiem. Tas ir saprotami un atbalstāmi. Nolaisties, negriezt matus un nekopt seju tā, ka nevar no mājas iziet sabiedrībā, būtu otra galējība.

Akvelīna Līvmane.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Akvelīna – kas ir vecums?

Nezinu! Es to neesmu piedzīvojusi.

Tas biedējošākais varbūt ir apziņa, ka atlikušais nogrieznis arvien saraujas.

Taču par to nav jādomā, par to nav vērts uztraukties. Tā tas ir, bet nu un tad?

Izrādē "Kad atkal būsim jauni" visas četras varones satiekas pieturā pie kapu puķu kioska, kur garām ripo tramvajs gluži kā uz Meža kapiem Rīgā. Izrādes programmiņā ievietotas uzvedumā spēlējošo aktieru jaunības bildes un viņi ir dalījušies arī kādā mazliet komiskā situācijā, kas pašu pieredzēta kādās bērēs.

Jā, tajās atmiņu ainiņās ar filozofisku piesitienu un vieglu smaidu ir kaut kas tāds, kas mums palīdz pārdzīvot negatīvu emociju pilno notikumu. Bēres patiesībā ir ļoti sarežģīta situācija. Ļoti tuvu cilvēku bēres jo īpaši. Nedomāju, ka mēs tādā brīdī spējam saglabāt pilnu saprātu. Tas mirklis paiet kā miglā, bet ir kaut kādi spēki, kas mums neļauj racionāli domāt, līdz galam saprast notiekošo. Mana mamma aizgāja ļoti jauna, viņai vēl nebija piecdesmit seši gadi. Atceros, man tovakar teātrī bija izrāde. Atgriezos mājās, bet tur priekšā – mammas māsīca, viņas vīrs, brālis ar sievu un vēl krustmāte atbraukusi. Eju pa durvīm iekšā un priecīgi saku: sveiki, kur tad jūs visi te tā salasījušies? Kaut kas tajā apziņā, tajā pirmajā mirklī notiek tāds, ka es nespēju pieņemt, nespēju noticēt, ka viņi visi šeit sapulcējušies tāpēc, ka nupat slimnīcā nomirusi mana mamma. Man brīžiem šķiet, ka tajā mirklī mūsu apziņu kaut kas sargā. Un es vairs neatceros, kā pēc tam sapratu un aptvēru notikušo. No bērnības man atmiņā iespiedušās atvadas no mana tēva māsas. Tas notika pēc viņas otrā bērniņa piedzimšanas. Viņai bija tikai divdesmit astoņi gadi. Sieviete saaukstējās un saslima. Atceros, kā lielie teica – sadega, krūtis sadega. Atvadīšanās notika mājas pirtiņā. Es stāvēju uz lāviņas, skatījos un domāju, ja es tā stipri, stipri vēlēšos, varbūt viņa piecelsies, jo viņai taču mazs bērniņš mājās. Bet veselais saprāts atgriezās līdz ar pieaugušo čukstiem, ka iztaisīta sekcija un viņai kā zāģu skaidas vēderā…

Aktieru jaunības bildes izrādes programmiņā atgādina, cik patiesībā ātri paiet dzīve. Režisors Rolands Atkočūns izrādes kontekstā saka – jauni esam tad, kad spējam mainīties. Vai jūs piekrītat šai domai?

Mūžībā mēs atkal būsim jauni. Un sapņos esam jauni.

Esat no Latgales. Kas no tās puses nāk jums līdzi?

Tāds pamatīgums, humors un māju sajūta. Manā bērnībā un jaunībā visi vienmēr bija mājās.

Tagad iznāk aizbraukt uz to pusi?

Ņemot vērā, cik man jau gadu, tur vairs nav ne manas krustmātes, ne tēva brāļu vai māsu. Vēl ir māsīca, brālēni… Tos arī reizi gadā satieku.

Ja nemaldos, režisoram Valdim Lūriņam pieder vārdi, ka teātris jau ir sapnis par labāku dzīvi. Kas lika jums tam ļauties?

Dvēseles aicinājumu nav viegli izprast, kur nu vēl izskaidrot.

Tagad uz savu dzīvi skatos pa posmiem – bērnība, jaunība, vēl kaut kas pa vidu. Un visi šie posmi ir kā manas izlasītās grāmatas, kuras es otrreiz vairs nepārlasu. Esmu mēģinājusi arī kādu drukātu grāmatu pa īstam pārlasīt, piemēram, Markesa "Simts vientulības gadus", un esmu sapratusi, ka to nevaru. Jo ir palikuši emocionāli nospiedumi un mani neinteresē tos izjust otrreiz. Lai paliek tur, kur ir. 

Savu dzīvi brīžiem redzu vizuāli kā sen uzņemtu filmu, kur man galvenā loma. Nu šķiet: ārprāts! Un tā biju es? 

Kad skatos uz to jauno sievieti, kas reiz ienāca Dailes teātrī, tā bija pilnīgi cita. Un šodien es esmu cita. Par to, ka darba dzīve reiz beigsies, es sāku domāt ap gadiem piecdesmit, jo mana mamma no darba aizgāja piecdesmit piecos gados, vēl neilgi pēc tam nodzīvoja. Es sešdesmit piecos gados sapratu, ka pienāks tas brīdis, kad saka – paldies par jūsu ieguldījumu un ejiet, lūdzu, pensijā… Un beidzot būs jāsāk vienkārši dzīvot. Tagad katra diena ir mana. Man nav jāskrien uz darbu, jāiet uz etīdēm jeb kastingiem, vingrošanām un valodas mācībām… Kā ritenī patiesībā joņojusi visa mana dzīve kopš pirmās skolas dienas. Bet tagad esmu brīva.

Kas ir tas, kas jums šodien palīdz labi justies?

Principā jebkas. Dzīvē nav nekā tāda, kas man nepatiktu. Man sagādā prieku visvienkāršākās lietas, sākot ar mierīgi izbaudītu rīta tēju. Kaut kā nenovērtējam ikdienas skaistumu līdz brīdim, kamēr, dievs nedod, piemeklē kāda nopietna slimība. Man sagādā baudu kino un laba teātra izrāde, ceļojumi, man patīk sēņot, ogot, gatavot, šūt… Katru dienu mēģinu atrast ko interesantu. Un, ja tas nav nekas cits, tad tas ir kaut kas garšīgs pusdienās vai vakariņās. Bet es daudz lasu, skatos jūtūbē, kur ir ļoti interesantas lekcijas par lielām, aizraujošām un vispārcilvēciskām tēmām. Jā, ir brīži, kad liekas, tevi "nosit" līdz grīdai, bet, kad attopies, saproti – nu kas mani žēlos? Pašai vien jāceļas, pašai jāvingro, jākustas, pašai jākāpj uz piekto stāvu. Kad ir melnā svītra, nav ko trakot, vien jāpagaida, kad atkal būs baltā. Un jābūt spējīgai dzīves piedāvāto iespēju nepalaist garām.