17.2 °C
Mākslīgais intelekts (MI) radījis Visuma simulāciju, taču pētnieki nespēj paskaidrot, kā tas noticis...
Konkrētais modelis nodēvēts par Deep Density Displacement Model (D3M), un tas pētniekus pārsteidzis divos parametros: simulācija sanākusi neticami precīza, un tās radīšanai MI bija nepieciešamas tikai... 30 milisekundes. Neviens no projekta dalībniekiem nevar paskaidrot, kā MI to paveicis.
Pirms MI sāka D3M radīšanu, astrofiziķi mašīnas apmācības nolūkā veica 8000 testa simulācijas. Pārsteidzoši, taču katrā no šiem gadījumiem MI ievērojami pārspēja sagaidāmos rezultātus, kamēr visbeidzot radīja to, kas pat nemaz nebija iekļauts apmācību programmā! Amerikāņu astrofiziķe Širlija Ho paudusi, ka tas esot aptuveni tas pats, it kā MI apmācītu pēc fotogrāfijām atpazīt suņus un kaķus, bet tas vēlāk sāk atpazīt ziloņus.
Pētnieki apgalvo: kad tiešā veidā novēro Visumu, var iegūt krietni daudz informācijas par tā evolūciju, taču jebkurā gadījumā pastāv kaut kāda galējā robeža – un tad talkā nāk datorsimulācija, ko izveido, balstoties esošajos datos. Pētnieki pauduši ticību, ka pienāks tā diena, kad tehnoloģijas attīstīsies līdz tādam līmenim, lai ar MI palīdzību varētu izveidot miniatūru Visuma kopiju un līdz ar to rast iespēju izskaidrot tā rašanos.
Taču allaž pastāvējusi kāda problēma, proti, visas esošās simulācijas top ļoti ilgi, vēl pirms vēlamā rezultāta iegūšanas nepieciešams pārlūkot tūkstošiem dažādu variantu un piemeklēt noderīgus datus. Visdrīzāk, visas šīs problēmas pakāpeniski nogrimst pagātnē, jo tagad zinātnes rīcībā ir D3M, kas spēja aprēķināt, kā 13,8 miljardu gadu laikā, kas ir lēšamais mūsu Visuma vecums, gravitācija pārvietojusi miljardiem daļiņu no viena Visuma iecirkņa uz citu.
Ja astrofiziķi nebūtu izmantojuši MI minētajiem nolūkiem, bet gan strādājuši ar esošajiem programmnodrošinājumiem, tad modelēšanai būtu bijis vajadzīgs vismaz 300 nepārtrauktas skaitļošanas stundu. Patērējamā laika īsināšanas nolūkā un skaitļošanas rezultātu precizitātes paaugstināšanai pētnieku komanda izveidoja neironu tīklu un veica vairākas testa simulācijas, lai MI saprastu, kādā virzienā tam vispār jādarbojas. Pirms modelēšanas fināla procesa palaišanas astrofiziķi bija plānojuši iziet iedzert kādu kafiju un pagaidīt iespējamos rezultātus, taču viņi nepaspēja pat piecelties, kā viss jau bija izdarīts faktiski tūlīt pat pēc starta. Tādējādi sanāca mēreni savdabīgs veidojums “Visums kārbiņā”, kur šim kubam katra mala bija 600 miljonus gaismas gadus gara.
Protams, 30 milisekundes liels paveiktā darba ātrums izraisīja arī lielu skepsi, tāpēc pētnieki izlēma veikt analoģisku modelēšanu, tikai tagad jau ar ievērojami padziļinātāku analīzi. Šajā reizē MI darba paveikšanai jau vajadzēja aptuveni divas minūtes, un iegūtais rezultāts no iepriekšējā atšķīrās par 2,8%, kas, ņemot vērā paveiktā darba ātrumu, vērtējama kā ļoti niecīga atšķirība.
Širlija Ho piebildusi, ka MI radījis trīsdimensiju Visuma modeli, kas plešas simtiem miljonu gaismas gadu garumā. Un, tā kā mašīnai šāda neticami precīza rezultāta iegūšanai bija vajadzīgas tikai nieka sekundes daļas, tas vienkārši ir obligāts uzdevums pētniekiem – rast tam saprotamu skaidrojumu.
