18.2 °C
Kultūra ir stress. Vislabāk to var redzēt kultūras notikumu starpbrīžos, kad veidojas milzu rindas pie bufetes. Patiess kultūras pārdzīvojums ir un paliek pārdzīvojums, kas izraisa vēlmi sazemēties, nomierināt savu ķermeni, pēc tikko uz skatuves līdzi pārdzīvotā pasaules gala saņemt apliecinājumu, ka esi dzīvs, gaismas un ēdiena joprojām diezgan.
Ja reiz no šāda stresa nevar izvairīties pieaugušie, ko gan lai iesāk bērni un pusaudži? Viņus nomierināt ir daudz grūtāk. Kūka starpbrīdī, tas pats par sevi saprotams, taču vecākiem arī nākas skaidrot, atbildēt uz jautājumiem. Reizēm vecāki stresa brīžos sāk strādāt jau teātra izrādes laikā, piemēram, baisākajās vietās čukstus aicinot bērnu palūkoties, kā strādā prožektors. Tā izpaužas patiesa mīlestība, sava bērna pazīšana, bet ko tādā gadījumā iesākt man kā blakussēdētājai? Lai cik aizkustinošs un cilvēcīgs liktos notiekošais līdzās, kā skatītājs vai klausītājs šai kultūras piedzīvojumā vēlos izrādes līdzpārdzīvojumā nostaigāt pati savu ceļu. Noriju neapmierinātību nākotnes skatītāja izglītošanas vārdā, no pieredzes zinu, ka visvairāk rīt savas nenotikušās dusmas nāksies pasākumos, kuros biļetes izdalītas kādas kopienas biedriem. Jo viņi šajā kultūras notikumā nokļuvuši savas piederības, nevis pašu izvēles dēļ. Šī kopiena var būt kāda politiska partija, mazākumtautības biedrības organizēts koncerts, skolas klase vai korporatīvs pasākums. Diemžēl arī nesenie Dziesmu un deju svētki.
Es novērtēju vecāku pūliņus parādīt bērniem šo izcilo, Latvijas identitāti veidojošo notikumu, kuru iespēja atkal piedzīvot būs tikai pēc vairākiem gadiem. Taču kokļu mūzikas koncertā blakussēdošais tēvs ar dēlu klēpī uz skatuves notiekošo komentēja. itin kā vērotu to televizora ekrānā. Varbūt tiešām būtu bijis ērtāk pie televizora?
Tomēr ģimenei bija misija, viņi bija atnākuši pilnā sastāvā, lai klātienē pamātu uz skatuves spēlējošajai māsiņai.
Es mierinu sevi ar domu, ka vismaz māsa pieņēmusi koncerta notikšanas nosacījumus – reizēm jāpaciešas, jānotur tā taisnā stāja un jāklusē kopības labad. Un nav jau tā, ka es nesaprastu puiku, kurš četrsimt koklētāju skarto stīgu skaņas papildināja ar savu solo "kad tas viss beigsies". Puika nokļuvis sev svešā vidē, kurā nejūtas labi, un skaļi signalizē par to vecākiem.
Brīnišķīgā Latvijas valsts dotētā programma "Latvijas skolas soma" gādā, lai visiem bērniem teātra, izstāžu vai koncertu vide nebūtu sveša. Un iepriekš raksturotā apsvēruma dēļ, no sirds lūdzu skolotājus no "Skolas somas" programmas izvēlēties nevis māksliniekus, kuri piedāvājas atbraukt uz skolām, bet patiešām aizvest bērnus uz koncertzālēm un teātriem, jo ne mazāk svarīga par pašu izrādi vai koncertu ir uzvešanās tradīciju pārņemšana katrā no vietām.
Savas uzvedības tradīcijas ir katram teātrim, katram mūzikas žanram, te apjukt var ne tikai bērns, bet pat pieaugušais. Izcili šī problēma tiek risināta simfoniskās mūzikas vidē. Mazi bērni koncertos netiek ielaisti, un šo bargo noteikumu atbalstu, jo orķestra saspēles klausīšanās kvalitāti var ietekmēt pat skaļāka nopūta. Un tik bargas disciplīnas pieprasīšana savukārt ir vardarbīga pret pašu bērnu. Taču, piemēram, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris īpaši bērniem izveidojis LeNeSoNa koncertizrāžu ciklu, kur nevis vecāki, bet koncerta vadītājs LeNeSoNs uzņemas skaidrotāja lomu. Pusaudžiem domāto koncertciklu vada no cita mūzikas žanra atpazīstamais Goran Gora, radot sarunas situācijas; šajos koncertos arī pieļaujami drusku citādi uzvešanās nosacījumi.
Nav nekāds noslēpums, ka operu, teātrus apmeklē tikai pavisam neliela sabiedrības daļa, apmēram pieci procenti. Tehnoloģiju attīstība, straumēšana, digitālais saturs padarījis lielu daļu kultūras notikumu pieejamākus. Taču klātbūtnes sajūta ir privilēģija, pēc kuras skatītājam jātiecas, savukārt valstij jādotē, un šai jomā pagaidām vēl pietrūkst līdzsvara.
Ar draudzeni vasaras beigās pārrunājām festivālus, kuros esam pabijušas. Viena no viņas vērtējuma pozīcijām bija tieši publikas kvalitāte. Skaties, viņa man saka, Valmiermuižas etnomūzikas festivālā tik daudz ļaužu, bet vai zemē nomests kaut viens papīrs? Izrādās, var arī tā. Tāpat Viljandi folkfestivālā Igaunijā, kad izteicu komplimentu, cik saskanīgi septiņpadsmit tūkstošu pūlis pārvietojas pa viduslaiku pilsdrupu šaurajām ejām, saņēmu no vietējiem atbildi, ka jā, šis ir gadiem ilgi audzināts pūlis. Tik izkopts, ka to grūti par pūli pat nosaukt.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
