Es rakstu ļaudīm. Saruna ar žurnālistu un mūziķi Rolandu Virku

Rolands Virks (1989) ir žurnālists un mūziķis. Par pētījumu "Žanru poētika Ovidija "Metamorfozēs"" ieguvis maģistra grādu klasiskajā filoloģijā. 2023. gadā debitējis literatūrā ar stāstu krājumu "Cilvēki man nepatīk", kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) nominācijā "Debija".

"Cilvēki šajā grāmatā ir simbols, vērojums, mirkļa fiksācija, subjekti, kas padarīti par mākslas objektiem. Es teiktu, ka šīs ir pasaules trokšņu un komunikācijas nogurdināta cilvēka vīzijas par izdzīvošanu citā – sociālajā – troksnī," rakstīja LALIGABA eksperte Ligija Purinaša.

Šķiet, ka arī Rolanda Virka otrā grāmata, kas top izdevniecībā "Latvijas Mediji" ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, nebūs mazāk trāpīga.

Kāpēc tev bija svarīgi rakstīt nākamo grāmatu?

R. Virks: Savas dzīves laikā plānoju sarakstīt 17 grāmatas, kas beigu beigās kopā veidos vienu vidēji biezu sējumu. Tā ka šī nu pēc skaita būs otrā.

Kāpēc tu vispār raksti?

Es rakstu, jo neko citu neprotu. Man rokas no pakaļas aug. Reiz agrā jaunībā nospriedu – lai taču tā rakstīšana un grāmatas krīt ellē, un tūliņ iestājos mācīties par automehāniķi. Nesanāca. Lai arī tagad zinu, kas ir domnas krāsns, tomēr kloķvārpstas darbošanās brīnumu tā arī neizprotu. Rakstu arī tāpēc, ka man riebjas runāt. Reiz studiju laikā ar kursabiedru spriedām par to, kā būtu labāk – bez redzes, dzirdes vai mēles? Es tūliņ zināju – bez mēles. Jo gana runāts. Lai taču tā runāšana tūliņ krīt ellē.

Kam tu raksti? Ko tu gribi pateikt šai pasaulei?

Es rakstu ļaudīm. Maniem vismīļākajiem ļaudīm, kas ir pasaulē miljoniem. Es gribu, lai mani izlasa visi. Un tad, saprotams, stipri slavē. Lai arī mans sakāmais bieži izklausās ar ironiju, sarkasmu vai joku, tomēr tā nav, un es pasaulei vienkārši gribu teikt, lai tā tik daudz bez jēgas netrokšņo.

Kāda ir jēga būt rakstniekam Latvijā?

Latvijā būt par rakstnieku ir, maigi sakot, smieklīgi. Naudu maksā maz, izlasa tevi varbūt četri cilvēki, turpretī komentāros apsaukā vismaz septiņi tūkstoši. Recenzē tikmēr tevi viens cilvēks, bet slavē – mamma, māsa un mīļotā. Tomēr, no otras puses, Latvijā par rakstnieku būt ir ļoti jauki, jo konkurence maza un viegli tapt redzētam. Nav kā, teiksim, frizieriem. Kabineti, meistarītes uz katra stūra. Rakstnieks Latvijā ir ārkārtīgi ekskluzīvs tēls. Turklāt neko daudz jau nevajag – vien kaut cik iemācīties rakstīt un nelamāties visu laiku.

Ko tieši tu dari tvnetā? Kāpēc tu domā, ka raksti tur kādam noder? Kāda ir tava misija un ideja?

Ziņu portālā "Tvnet" es rakstu. Kā no rīta pamostos, tā ņemos lasīt un rakstīt. Mana dzīve vispār sastāv tikai no sēdēšanas internetā un rakstīšanas. Ja tā padomā, šausmas pilnīgas. Tāpēc, kad tieku mežā vai privātmājas dārzā, uzreiz sajūku prātā no brīnumiem un laimes. Mana labsajūta arī sastāv no mana ego glāstīšanas, tāpēc priecājos par katru cilvēku, kas nopircis manu rakstu vai ierakstījis siltu komentāru pie tā. Es ļoti gribu, lai cilvēki justos labi, tomēr narkotikas nemāku uztaisīt, tāpēc daru to, ko protu – rakstu visdažādākos tekstus un ceru, ka cilvēkiem patiks.

Vai jaunajā stāstu krājumā tev atkal kaut kas nepatiks? Vai tu šādā veidā centies ietekmēt pasauli ap sevi?

Mans jaunais stāstu krājums sauksies "Nekas man nepatīk", tāpēc varu atklāt, ka viena otra lieta man tiešām tur nepatiks. Bet esmu daudz mācījies. Kāds cilvēks reiz komentārā pie manas pirmās grāmatas ierakstīja, ka viņam ir pilnīgi pie pakaļas, kas man nepatīk, un tad pēkšņi sāka apsaukāt mani par to, ka man esot ūsas. Es ļoti samulsu un nobijos, tomēr neņēmu pie sirds un klusībā pierakstīju šo situāciju, lai varbūt vēlāk izmantotu kādā stāstā. Vai es tā esmu ietekmējis pasauli? Protams, ka esmu.

Ja tavam prozas varonim kaut kas nepatīk/viss nepatīk, vai ir kaut kas patīkams arī?

Manam stāstu varonim nekas nepatīk. Nav pat vērts jautāt. Protams, patīk, ja ieskā galvu vai uzdāvina divsimt eiro. Patīk arī, ja slavē un saka – viss būs labi. Manam prozas varonim līdzīgi kā man patīk, ja mammai, māsai un mīļotajai klājas lieliski. Tam patīk arī draugi un kolēģi, ja vien tie nerunā par daudz. Manam stāstu varonim patīk daba, bet ne Kurzeme – smilšu un priežu dēļ. Viņam patīk draugi – Raimonds, Rihards, Uģis, Romāns un vēl daži. Vērīgs lasītājs sapratīs ātri – manam prozas varonim patīk daudz vairāk nekā nepatīk. Paradokss.

Kāpēc tu neesi meinstrīmā?

Kā neesmu? Es esmu vistīrākajā meinstrīmā. Tā kā man ir sakari ar vienu no veikaliem, kurā tirgoja manu grāmatu "Cilvēki man nepatīk", es labi zinu, ka to visvairāk pirka meitenes saviem puišiem dāvanā. Purpekļiem tak jau. "Šo ņemšu, man arī puisim cilvēki nepatīk." Vai: "Man bojfrends sociopāts, psihs, laba dāvana būs." Lūk, un vai tad tā nav visīstākā meinstrīma pazīme? Populārākais starp bubinātājiem!

DZEJAS ABC

• JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Šis laikam būs viens no tiem gadījumiem, kad autors intervijā vai arī varbūt pat dzīvē spēj likt izjust tieši tādu lomu, kādu dzīvo viņa stāstu varonis. Nav bieži redzēta tāda parādība.

"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam ieskatu Rolanda Virka topošajā īsprozas krājumā.

PELMEŅI

Kā tas bieži gadās, Raimonds saindējās ar paša gatavotiem pelmeņiem. Zināms, šmorēja viņš tos, tā sacīt, no nulles. Samala liellopa un cūkas miesu, piešāva klāt sīpolus un ķiplokus, maķenīt garšvielas un labus vārdus. Tālāk iejauca mīklu, labi stipri ar dūrēm to izdauzīja, nogatavināja un izrullēja nedaudz biezāku par zīdpapīru. Pats piņķerīgākais sākās, kad, slapinādams pirkstus aukstā ūdenī, viņš lipināja pelmeņu radziņus. Drīz mazie velniņi tika salikti saldētavā un pārvērsti vienā lielā pelmeņu murskulī.

Nākamajā dienā ēdmaņa bija krietni jāsamizo ar āmuru, tikai tā varēja atdalīt kopā sasalušos pelmeņus un tikt pie kilograma visbrīnišķīgāko gaļas un mīklas kareivju šaisaulē. Raimondam pie sirds vislabāk gāja cepti pelmeņi, tāpēc, eļļu nežēlodams, viņš astoņus gabalus izrindoja uz čurkstošās pannas virsmas, nesteidzīgi nogaidīja, līdz pelmeņi kļūst zeltaini brūni, apbēra ar sāli un lika uz šķīvja, kur jau bija uzspiedis biezu majonēzes un asās čili mērces pļeku.

Pelmeņi pa vienam tika apēsti trīs kumosos, kurus pirms baudīšanas Raimonds ietērpa sarkanbaltā mērces mundierī. Notiesājis pelmeņus, Raimonds likās uz auss un nogulēja garu vakaru un pusi nakts. No rīta viņš nepamodās, jo nakts vidū bija pēkšņi nomiris. Lūk, šis gadījums uzskatāmi parāda, cik smalks un nepielūdzams ir dzīves dzīpars.

TEĀTRIS

Sēžu šodien un domāju par teātri. Tā teikt, uzradās tāda vajadzība. Domāju, galvu piepacēlis, bet nekādi nevaru atcerēties, vai pirms gadiem desmit biju skatīties lugu "Mirušās dvēseles" vai tomēr nebiju. Pavisam skaidri zinu, ka "Oblomovu" skatījos, bet par dvēselēm – dievs vien zina. Tiesa, Oblomovs man allaž jūk ar Čičikovu. Varbūt es nevis "Oblomovu" skatījos, bet gan "Mirušās dvēseles"? Pilnīgi raudāt gribas aiz neziņas. Rau, kā laiks visu ietērpis grūti caurredzamā miglā. Kaut ņem un pieraksti uz lapiņas, lai vēlāk varētu atcerēties. Sak, par ko tad es toreiz maksāju, ja neko neatceros? Gandrīz vai jāprasa teātrim nauda atpakaļ. Bet ja neatceries, kurā teātrī attiecīgo lugu vispār izrādīja? Kaut ņem un krīti izmisumā. Ja arī datorā paskatītos, kurā teātrī izrādi rādīja, kā zināt, vai toreiz uz to biji? Varbūt reklāmā redzēji, grāmatā izlasīji un tagad – pēc desmit gadiem – triec galdā dūri un saki, ka uz izrādi arī biji. Beigās teātra darbinieks paskatās kaut kādos papīros, failos, vēsturēs un saka: "Nē, krietnais ser, jūsu vārda te nav." Un es vēl palieku par meli. Briesmas gatavās. Labi, pieņemsim, ka es visās tajās izrādēs biju un tās bija izcilas. To pašu gan nevarētu teikt par Tolstoja Annas Kareņinas uzvedumu. Pag, vai tas bija Flobēra Bovarī kundzes uzvedums? Atmiņa zūd ar vecumu, dies pasarg. Labāk par teātri un izrādēm vairs nerunāsim.

KARALIENE

Šodien zemes vai akmens katakombu klēpī gulda Anglijas karalieni, tāpēc runāšu par nāvi, dzīvi un brīnumiem. Izbrīns mani vajā visu dienu – gluži kā tad, kad nomira Gorbačovs, jo nespēju noticēt, ka viņš jau sen nav miris kādā aukstā Aukstā kara naktī. Kā gan cilvēks, kurš dzīvojis kaut kad pirms simt gadiem Padomju Savienībā, var nomirt tikai 2022. gadā? Tas man nav saprotams. Arī Godāra aiziešana mūžībā man bija pamatīgs pārsteigums, jo biju svēti pārliecināts, ka viņš miris jau kaut kad franču jaunajā vilnī. Pasaule ir brīnumu un nesaprotamā pilna. Šodien arī lasīju par pāvestu Benediktu XVI un izbrīnā noelsos, kad izrādījās, ka viņš ne tikai nav miris, bet ir dzīvs. Tad interneta tārpeja mani aizveda līdz Fidelam Kastro, kurš mani pārsteidza visnegantāk, jo svēti uzskatīju, ka viņš joprojām ir dzīvs. Izrādījās – miris. Vēl nāca paziņojums par dzejnieces Lijas Brīdakas nāvi. Arī viņu es nebiju iedomājies dzīvu esam. Un, lūk, pagājušajā nedēļā mūžībā devās karaliene. Lai arī man bija aizdomas, ka viņa visu manu dzīvi ir bijusi dzīva, raidījumā "Gribi būt miljonārs?" es atbildē būtu nospiedis uz pogas "Mirusi 1997. gadā". Es nezinu, ko vainot – neizskaidrojamo dzīvi un nāvi vai savu neattaisnojamo tumsonību.