Anda Buševica: Doties ceļā

Īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Santjago ceļa gabaliņu. Avioreisiem no Latvijas pieejamāko – no Porto gar okeāna krastu. Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem, kas vēsturiski veidojies Spānijā, savu atjaunotnes vilni piedzīvojis pagājušā gadsimta 80. gados Francijā.

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Es nogāju tikai pavisam nelielu gabaliņu, lai saprastu visas savas kļūdas. Lai nākamgad nopirktu citus apavus, izkrāmētu pusi no mugursomas, un atgrieztos atsākt ceļu tai vietā, kur apstājos.

Tas, ko es piedzīvoju, bija patiesi garīgs piedzīvojums, un arī tāpēc par to vērts runāt kultūras izdevuma slejā. Nekas pārdabisks, gluži saprotamas, pat ikdienišķas sevis uzvaras. Pirmkārt, es pirmo reizi divu nedēļu ceļojumā devos bez konkrēta apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Mans atvaļinājuma laiks ir ļoti dārgs, un pašsaprotami iekšpusē kņudēja šaubas. Ko tad, ja man apniks, ja es viena netikšu galā? Paļaušanās uz ceļu bija pirmā no manām uzvarām.

Otrais, ko pieņemt neizdevās uzreiz, bija lēnās ceļošanas ieguvumi un mīnusi. Domāju, ka neesmu vienīgā, kurai izdodas paveikt daudzos darbus un pienākumus, tikai kāpinot ikdienas ritmu. Ceļoties agrāk, kustoties ātrāk, iemācoties darbus darīt paralēli. Ejot mana uztvere pielāgojas soļu ritmam. Ainava mainās ļoti lēnām, ciemata dzīves ainas izdzīvoju kā kino. Tam ir arī savi mīnusi. Kad vēlos pārslēgties no Santjago Krasta ceļa uz Centrālo, tos šķir 22 kilometri. Ikdienas dzīvē tas būtu viens rūciens automašīnā. Bet svētceļojuma noteikumi, kas izklāstīti piligrima pasē, skaidri saka, ka ceļš ejams kājām, braucams ar velosipēdu vai zirgu, vai laivu. Un tie nieka kilometri pārtop dienās. Arī ceļasomu es biju salikusi sev pati, neba kāds ienaidnieks. Un tajā tiešām bija tikai un vienīgi lietas, bez kurām es nevaru iztikt. To "nevar iztikt" kājas un pleci no jauna izvērtēja jau pirmajā dienā. Patiesībā mēs somā līdzi nesam savas bailes, vēlāk man teiks Santjago ceļa veterāne un "Camino Latvia" veidotāja Sandra Rone.

Nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms, ko veido Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācija jeb "Camino Latvia", šobrīd tā garums ir 562 km, kas sadalīts 24 posmos. Igaunijas ceļš Latvijā ienāk Valkas pilsētā, tad 12 posmos ved līdz Rīgai, kur sadalās divos atzaros līdz Žagarei un Skaistkalnei, tālāk turpinoties Lietuvā.

"Camino Latvia" ir sava mājaslapa, pirms došanās ceļā arī es lūdzu padomu, kādas lietotnes izmantot, un saņēmu laipnas un atbalstošas atbildes. Šie eņģeļiem līdzīgie cilvēki ir tie, kas ik pavasari no jauna izstaigā visus "Camino Latvia" posmus, lai pārliecinātos, ka ceļa zīmes pa ziemu nav vēja nopūstas vai kritušas mežizstrādes darbos. Otrs "Camino Latvia" darbības virziens ir naktsmītņu meklēšana. Tām jābūt lētām, lai šo ceļu iet varētu atļauties ikviens. "Camino Latvia" publicē sludinājumus vietējās avīzēs, rīko skaidrojošas sapulces, un reizēm vajag pat pavisam maz. Visbiežāk tie ir paši Santjago ceļu gājušie, kas uzņemas izguldīt. Citreiz tiek noziedotas gultiņas, un vieta atrodas draudzes mājā, skolā vai kultūras centrā.

Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācija tiek uzturēta tikai un vienīgi no ziedojumu naudas. Ir posmi, kuru veidošanā iesaistās pašvaldības, taču kopumā tas ir, kā "Camino Latvia" veidotāji saka, cilvēku veidots ceļš.

Latvijā kājām gājēju kustība ir diezgan aktīva. Pie dabas takām brīvdienās auto nav kur nolikt, vasarā, sēžot pie jūras, mugursomaiņi garām paies veselām kaudzēm. Santjago ceļš, un arī "Camino Latvia" ir iespēja veidot mazliet atšķirīgus maršrutus un izcelt ar ticības vēsturi Latvijā saistītus objektus. Vai tā būtu Svētā Meinarda sala Daugavā, vai Krimuldas baznīca, kura jau sen ir Latvijas svētceļnieku mērķis. Aglona vai vecticībnieku saliņas neatrodas pašreizējā "Camino Latvia" maršrutā, taču, ja būtu vēlme ārzemniekiem stāstīt arī šos stāstus, tīklojums var arī paplašināties.

Man ļoti gribētos, lai arī nelielās apdzīvotās vietās baznīcas pa dienu būtu vaļā, kā tas ir Santjago ceļā vecajā Eiropā. Manis pēc izšūtās sedziņas un sudraba traukus pēc mises var noglabāt slēgtās telpās, bet pašai baznīcai jābūt vaļā.

Ziedotāji, brīvprātīgie laipni aicināti pievienoties, kontakti meklējami "caminolatvia.com". Visvairāk aicināti ceļa tuvumā dzīvojošie, kuri varētu pieskatīt izveidotā ceļa posmus. Kaut vai tikai atsūtīt ziņu, ja kāda no "Camino Latvia" gliemežvāka norādēm bojāta vai pazudusi.