"Gribu, lai māksla vēsta pozitīvo". Alekseja Naumova gleznas jaunā grāmatā par Aspaziju

Mākslinieks Aleksejs Naumovs neraksta grāmatas, bet stāstus iedzīvina gleznās un ilustrācijās. Vai tā ir glezna, ilustrācija vai animācija – mākslinieks Aleksejs Naumovs pret katru darbu izturas ar vienlīdz lielu interesi un atdevi un atzīst, ka iedvesmu gaidīt nevajag. Vajag darīt un izdarīt. Sākt un pabeigt. Pavisam nesen pabeigts darbs pie rakstnieces Dainas Tabūnas grāmatas "Aspazija" (izdevniecība "Latvijas Mediji"), kas atrodama arī grāmatnīcu plauktos.

Ne katram māksliniekam sanāk tik regulāri un cieši mijiedarboties ar citām mākslas formām. Jūsu kontā ir jau vairākas grāmatas, arī animācijas filma, šķiet, redzēju arī apgleznotas vāzes. Kāda ir tā atšķirība – redzēt savus darbus uz audekla vai grāmatā, vai ekrānā?

Tagad jau tās robežas mākslai ir ļoti nekonkrētas, agrāk vairāk bija dalīšana – lietišķā māksla, tēlniecība, keramika, stikls vai grāmatu māksla un tā tālāk. Tagad ilustrācija arī ir māksla un nevienam tas netraucē. Ilustrācijā mani ievilka mana sieva Anita Paegle (māksliniece Anita Paegle. – Red. piez.). Pirmā bija Māras Cielēnas grāmatiņa “Pasaka par diviem”, kuru ilustrēju, un, jā, var teikt, man iepatikās.

Tad pienāca laiks vāzēm, tās bija izstādē Rundāles pilī. Tur jau ir trīs dimensijas un kļūdīties nevar, uzvelc līniju, un viss, tā arī būs. Pamatā man, protams, tā ir glezna, gleznota uz vietas, bieži liela formāta, bet tas neaizliedz darīt arī kaut ko citu, es jūtos brīvi izpausties dažādās mākslas formās. Arī jaunākajā grāmatā “Aspazija” robežas ir brīvas, jo tā nav tipiska ilustrāciju grāmata. Tur pamatā ir vairāk nekā 20 gleznas, veidotas, izmantojot fiksācijas paņēmienu.

Dainas Tabūnas grāmata “Aspazija” (izdevniecība “Latvijas Mediji”).

Foto: Latvijas Mediji / Latvijas Mediji

Sanāk, ka tie lielākoties ir bērnu auditorijai domāti darbi, ko radāt ārpus sev ierastās glezniecības. Vai tās krāsas un košums tiešām vairāk piestāv bērnības pasaulei?

Jā, visas tendences vislabāk var ieraudzīt Boloņā (Boloņas bērnu grāmatu gadatirgus. – Red. piez.), kur es principā katru gadu braucu, šogad arī droši vien būs jāaizbrauc. Tagad, piemēram, ir arī tādas silent books (klusās grāmatas – tulk. no angļu val.), kas ir bez teksta, kur izcelta tieši ilustrācija, stāsts tiek stāstīts tieši caur to. Apbrīnojami, ka ir tādi izdevēji, kas to var atļauties, jo tas nav komerciāli, tā ir māksla.

Bērniem visas krāsas ir dabas dotas. Un tas, kā bērns zīmē – viņiem neko nevajag mācīt, neko dot priekšā, jo viņam viss ir! 

Viņam ir doma, un viņš ir gatavs to realizēt. Brīvs lidojums, nav vēl pārāk daudz robežu. Viņi rada nedomājot, vai rezultāts kādam patiks vai nepatiks, viņus interesē process, un tas ir labi, tas ir ļoti skaisti.

Kā jums izdevies to košo, piesātināto pasaules skatījumu saglabāt cauri visai dzīvei? Jo tās jau nav tikai krāsas, aiz tām esat arī jūs pats – tikpat vitāla un koša personība.

Tas viss ir fovisms, kad manā pasaulē ienāca Matiss, Derēns, Vlamings, Difī, no turienes tās krāsas un brīvība. Jā, varbūt tās ir kaut kādas manas krāsas no seniem laikiem arī, kad vēl gleznoju ar akvareļu krāsām, nesen atradu vienu senu darbiņu, un tur tās krāsiņas ir. Tās tādas ainavas, tolaik dzīvoju Klusajā ielā, Brasā, gleznoju, skatoties pa logu, vai gāju ārā.

Vēlāk mamma aizveda uz Rozentāla skolu, tur bija eksāmens, es tolaik pat nezināju, kas tas eksāmens tāds ir. Bija krāsas, bija zīmulis, viss, ko vajag, un nu, zīmē! Skolā es tiku, tas labi. Tā ir laba skola joprojām. Pēc tam jau sekoja akadēmija (Latvijas Mākslas akadēmija. – Red. piez.).

A. Naumova ilustrācija no grāmatas "Aspazija".

Foto: Latvijas Mediji / Latvijas Mediji

Vai tas varētu būt daļēji mantots talants?

Mans tēvs labi zīmēja, bet kā amatieris, to es redzēju. Skolā arī labi zīmēju, un to jau redzēja, skolotājs teica, ka vajag iet uz mākslas skolu. Un tur sākās īstā dzīve. Mani veidoja tā vide un skola Rozīšos, un akadēmija, protams.

Bet es nodarbojos arī ar daiļslidošanu, pat ļoti labā līmenī. Tomēr tad man vienreiz skolotājs Ansis Stunda teica – cik ilgi tu nodarbosies ar sportu, un ko pēc tam? Bet ar mākslu ir citādi, tā es izvēlējos mākslu, glezniecību.

Man patika arī fotogrāfija, pēc Rozīšiem bija iespēja izvēlēties iet arī par operatoru, neaizgāju. Patīk fotogrāfija, kino, bet, redz kā, pie manis atnāca tieši animācija – caur Rozi Stiebru un multfilmu “Sirds likums”. Tā pagātne saslēdzas ar mūsdienām, tagadni. Tur es iemācījos daudz jauna, ilustrācijas ir viens, glezniecība kas cits un animācija vēl pavisam cits, Roze man ilgi stāstīja, ka tā pamatā ir kustība, līdz kamēr es sapratu, kas tā kustība tāda ir.

Pavisam drīz iznāks jau pieminētā grāmata bērniem, kas stāsta par mums tik mīļu un nozīmīgu personību – Aspaziju. Ieguldīts liels darbs, jo katrs grāmatas atvērums ir kā maza glezna. Esat palūkojies un iepazinis Aspaziju no ļoti dažādiem rakursiem. Kādas ir jūsu attiecības ar Aspaziju šobrīd?

Bija jāiepazīstas diezgan tuvu, un es ar prieku to darīju. Teksts, protams, ir jāizlasa, bet arī fotogrāfijas, avīžu raksti, vēstules un pati dzeja, tas viss ļoti palīdzēja gleznot. Bez visa tā fona grāmatu, kāda tā ir tagad, būtu grūti uztaisīt. Principā es ļoti iejūtos, man patika gan dzeja, gan arī Aspazija kā tēls. Par Raini mēs zinām daudz, bet 

Aspazija ir personība pati par sevi, stipra un spēcīga, ar savām domām un pat ļoti brīvdomājoša savam laikam. 

Es domāju, ka viņai bija liela ietekme attiecībā uz Raini, mēs jau nezinām visas tās aizkulises, bet viņai bija spēks.

Viņa noteikti nebija tikai garīgā mūza, bet arī tā, kas tīri praktiski motivē.

Jā, viņa patiešām bija tāds darbarūķis un darba mūza. Un ar savu īpašu lidojumu. Tā kā dzīvojam Jūrmalā, Aspazijas jubilejas gadā tiku iesaistīts arī Aspazijas biedrībā, kļuvu par tās biedru un izveidoju skaistu Ziemassvētku kartīti, tajā ir brīnišķīgs Aspazijas dzejolis par sarkanu odziņu, kas paslēpusies krūmā vēl ziemā un ko divi cilvēki sadala uz pusēm. Nu ļoti skaists. Tā ka arī mani viņa iedvesmo.

Bija viņiem ar Raini liela mīlestība, lai arī kā nu tas beidzās. Grāmatā Aspazija izcelta priekšplānā, ļaujot Rainim mazliet vairāk palikt fonā. Bet tomēr viņi ir nešķirams rakstnieku tandēms, kas viens otru papildinājuši. Kā jums ar sievu Anitu, diviem māksliniekiem, izdodas sadzīvot? Vai māksla jūs vieno?

Noteikti. Reizēm vajag uzprasīt kādu ātru viedokli vai konsultēties, ir labi vai nav, vai varbūt vajag citādi... Tas strādā. Jā, var teikt, ka ir pat izdevīgi (smejas). Galds katram ir savs, Anitai sava darbnīca, bet nu mana darbnīca vairāk ir visur apkārt, pasaulē. Tad es varu arī pie kāda cita galda piesēst, ja vajag ilustrācijas gleznot vai ko citu. Mēs katrs esam savā vietā. Anita taisa ļoti ilgi un kārtīgi, es eju ārā un lielos formātos.

Kas man vēl piesaistīja Aspazijā, ka viņiem bija četri vai pieci kaķi. Mums arī ir tāda balta kaķenīte, nu jau gados, ar garu vārdu pasē (Dēmetra Silver non Contessa), bet mēs viņu saucam vienkārši par Kaķi.

Jums kaķi ienākuši daudzos darbos. Arī šajā grāmatā varēs ieraudzīt dažnedažādus kaķus. Kā tas aizsākās? Varbūt kaut kur vainīga Anita, jo viņai tik daudz skaistu kaķu portretu?

Jā, varētu būt arī Anitas ietekmē. Bet aizsākās tas Burāno salā. Tur kaķu daudz un tik dažādi, ka bija vien jāglezno.

Pārsvarā gleznojat no dzīves, tā teikt, plenēros. Bet šajā grāmatā tas īsti nebija iespējams.

Jā, man ļoti palīdzēja gan viesošanās muzejā, Aspazijas mājā, gan kadri no Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas Rīgā, gan daudz fotogrāfiju. Ļoti interesanti kadri piefiksēti, ko varēju izmantot. Tā arī tapa, piemēram, sagaidīšanas aina, kurā ir raibs pūlis un Latvijas karogi. Bieži par pamatu ņēmu konkrētus materiālus, bet pielāgoju, skatījos, ko ar pieejamo informāciju vai materiālu tālāk varu izdarīt. Atradu meiteņu skolu Jelgavā, kur Aspazija mācījās, tā arī grāmatā ir redzama.

Bet ne viss, kas aprakstīts, grāmatā ir iepriekš iemūžināts, bija jādarbina iztēle, jo autore Daina Tabūna stāsta arī par Aspazijas bērnību un pašu jaunību, par ko ir ļoti maz informācijas.

Jā, tajā pašā darbā, kur Aspazija dodas uz skolu, sākumā gribēju gleznot portretu, bet tad padomāju, ka var taču zīmēt arī no mugurpuses ar skatu uz skolu! Skola gan ir diezgan precīza. Visādas radošas pieejas bija jāizmanto. Un man patīk, ka mani neieliek rāmjos, un arī šeit tas tā bija.

Šajā grāmatā tās nav tikai ilustrācijas, tie darbi noteikti nav tikai fons tekstam.

Noteikti nav. Arī kad Roze mani aicināja animācijā, es zināju, ka negrib taisīt akvareliskus fonus. Arī šeit tāpat, būs daudz krāsu, būs arī fluoriscējoši dzeltenais uz vāka. Pamatā strādāju ar tām krāsām, kas ir ļoti spilgtas, jo arī Aspazijas personība tāda ir. Un katrs darbs, katra grāmatas ilustrācija ir maza glezna, ainiņa iz dzīves.

Grāmata kopumā ir gaiša, tajā nav daudz par Aspazijas cīņām un pārdzīvojumiem, jo gribējās, ka tā iedvesmo un paceļ. Bet kas bija jūsu lielākās cīņas, strādājot pie ilustrācijām šai grāmatai?

Lielu cīņu nebija! Bija, protams, jāpiedomā pie Aspazijas laika reālijām, vietām, vides, lai izdotos nodot arī laikmeta sajūtu. Galvenā ideja bija parādīt Aspaziju daudz dažādos kontekstos, un tas ir izdevies! Ir tikai dažas ilustrācijas, kurās pati Aspazija nav redzama. Viņas dzeja, personība, harisma iedvesmo, varbūt tāpēc to cīņu arī nebija.

Esat bijis Šveicē, arī grāmatā ir dažas ainavas no Šveices. Kā vispār tās vietas, ko gleznojat, jūs atrod? Vai meklējat tās pats?

Jā, Šveice ir īpaša, bet tieši Lugano, kur ir Raiņa un Aspazijas muzejs, neesmu bijis. Noteikti būs jāaizbrauc! Dažreiz, kad braucu uz Burāno salu, Venēciju vai Franciju, es noteikti zinu, ko gribu. Bet reizēm vietas mani atrod pašas, jā. Tā bija ar Ķīnu, Šanhaju, kur mani uzaicināja pagājušajā gadā. Tur bija ļoti interesanti, pilnīgi cita kultūra. Apkārt cilvēku pūlis, bet tev jāglezno, tas gan mani īpaši nesatrauc. Daudzi nāk klāt, fotografējas, jo tu esi baltais cilvēks un tas nes veiksmi. Viens puika ilgi sēdēja un vēroja, kā gleznoju, vecmāmiņa viņu jau velk prom, bet viņš neparko, tā arī nosēdēja, kamēr glezna bija gatava. Biju arī pilsētā, kas skaitās viena no neglītākajām Ķīnā, kur daudz debesskrāpju, bet arī tur var gleznot un man patika. Bet, protams, mani ļoti iespaido Burāno sala, kur tiešām katra māja savā krāsā, varbūt tur pabijuši fovisti, ziņu nav, bet tā izskatās, jo visas tās pretkrāsas!

Aleksejs Naumovs, gleznojot Dienvidfrancijā.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Vai tās krāsas, jūsuprāt, kaut kā ietekmē arī pašus cilvēkus?

Es domāju, ka nē, esmu mēreni skeptisks pret kaut kādu krāsu teoriju, bet tādu pozitīvu informāciju tā vide noteikti nodod.

Kā ar literatūru, varbūt ir kāda grāmata, kas jūs spēcīgi ietekmējusi bērnībā vai vēlāk?

Bērnībā daudz lasīju, arī to, kas tam vecumam varbūt vēl bija par agru. Bet vēlāk akadēmijā patika, piemēram, Bekets, bija visādi žurnāli, tad kaut kur kādā no praksēm dabūju Orvela “1984”, arī “Dzīvnieku fermu”, uz tāda plāna papīra ar rakstāmmašīnu rakstītu tekstu. Tas viss šķita pilnīgi šokējoši, tā kā iz dzīves! Bet tā bija pilnīgi aizliegtā literatūra.

Tad tikāt gan pie absurda, gan pie kārtīga “samizdata”! Bijāt mazliet anarhists, disidents?

Nu, jā, varbūt, tādi labie anarhisti. To nedrīkst? Tātad darīsim! Skrējām pa tumsu un likām pa kluso kapos pie Čakstes ziedus, arī pie Brīvības pieminekļa. Kameru jau nebija. Bet nu tā, bez liekām, asām kustībām (smejas).

Un mūzikas bija daudz, kaut kur es tās plates dabūju, piemēram, Loida Vēbera “Jesus Christ Superstar”, kas arī bija aizliegto gabalu sarakstā.

Vai klausāties mūziku, kad gleznojat, varbūt joprojām klausāties plates?

Man joprojām ir daudz plašu, un gleznojot klausos, īpaši ilustrācijas taisot. Jā, plate ir jāpārliek, bet tas netraucē. Tā ir tāda pauze, vajadzīga pauze.

Ar sievu Anitu Paegli Parīzes metro.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Nereti uz padomju laiku atskatāmies caur melnbaltām fotogrāfijām, un tad var šķist, ka tas viss laiks bija tāds pelēks un drūms. Bet vai tā bija?

Nē, tam es noteikti nevaru piekrist. Viss, ko mēs, jauni cilvēki, darījām, bija krāsaini. Galvā un apkārt bija māksla, glezniecība, un 70. gadu beigās, 80. sākumā es taisīju arī krāsainās fotogrāfijas. Tā ka krāsas bija un daudz!

Es, iespējams, zinu, kā top grāmatas. Bet – kā top mākslas darbi? Vai viss sākas ar iedvesmu, kādu impulsu vai pavisam citādi?

Nu, iedvesma ir kaut kur manā būtībā, bet to gaidīt nevajag. Vajag darīt un izdarīt. Sākt un pabeigt. Protams, ir jāsagatavojas, jāatrod pareizais piegājiens, lai nevajag pārtaisīt. Jā, tas varbūt nāk tikai ar pieredzi. Ja krāsa ir izspiesta, ir jāglezno, viss. Es praktiski neko nepārgleznoju, vajag tā, lai pašam beigās ir prieks.

Rakstnieki rakstot reizēm domā par savu lasītāju. Vai mākslinieks mēdz domāt par sava darba skatītāju, uztvērēju?

Kad glezno, tu esi tajā procesā un gribi izdarīt labi un vēl labāk, tu par to nedomā. Bet, ja process ir izdevies, tad arī rezultāts būs. Man ir tā, ka es gribu, lai mana māksla nodod pozitīvo. Negatīvā mums apkārt jau tā ir daudz.

Mākslinieka uzdevums nav atdarināt, lai gan “viss ir atdarinājums”, teiktu Aristotelis, bet vai mūsdienās ir iespējams vēl radīt kaut ko pilnīgi jaunu?

Tad, kad tu kādu pieredzi izlaid caur sevi, tu jau radi kaut ko jaunu. Iesākums varbūt arī ir atdarināšana, bet tad tu saproti kādas lietas, piemēram, kompozīciju, jau tīri intuitīvi un pats brīnies par to rezultātu.

Varbūt tas ir par spēju paskatīties uz lietām atšķirīgi?

Jā, cik iespējams, meklēt kādu individuālu skatījumu. Arī, kad gleznoju Burāno, kaut kur es tās krāsas pastiprinu, kaut kur samīkstinu. Bet tas jau notiek diezgan automātiski, pēc izjūtas. Var arī, protams, nesanākt, tas arī ir normāli.

Vai ir darbi, kurus esat pavisam izmetis, jo nesanāca?

Nu ļoti reti. Reizēm pat uz tādu paskatoties pēc gadiem, ieraugi tajā kaut ko labu, citādāku. Principā neko ārā nemetu un arī nepārgleznoju pa virsu. Un savus darbus lielākoties pabeidzu uz vietas, kur tos iesāku. Tā vispār dara ļoti maz māksli- nieku. Un tā nav skice, tas ir jau gatavs darbs. Atrodu vietu, uzgleznoju, noņemu no rāmja, sarullēju un vedu mājās.

Sanāk kā tāda arī sava iekšējā laika, ne tikai ārējā laika fiksācija.

Vispār jā, jo es savā analogā veidā fiksēju mirkli. Bet tas mirklis var būt garš, izstiepts, jo es gleznoju trīs un vairāk stundas, un tas mirklis mainās. Tā vienreiz gleznoju ilgi, kaut kas man tur nepatika, un beigās sanāca, ka vienam objektam ēna krīt uz divām dažādām pusēm, bet neviens pat nepamanīja, teicu – metafizika (smejas). Ir gleznots arī pilnīgā krēslā, kad uz tūbiņas jālasa, kas tā par krāsu, bet pat neredzi, kā uzgleznots izskatās, tikai nākamajā dienā. Tad pats brīnies, ko tik nevari izdarīt! Tā bija arī pēc rokas traumas, kad gleznot varēju tikai ar kreiso roku. Nu normāli sanāca, citādāk. Pēc tam reizēm ir bijis tā, ka gleznoju ar abām rokām reizē, kad kādi lielie foni jākrāso.

Joprojām strādājat arī Mākslas akadēmijā, kāda tur ir vide šobrīd? Vai darbs ar jauniem cilvēkiem dara jaunu, iedvesmo, sniedz gandarījumu?

Jā, noteikti! Studenti ir citādāki, viņi dara lietas citādi, un viņiem vajag to rezultātu uzreiz. Bet tas ir labi, tas ir normāli. Viņi nezina, ka tā vai šitā nevajag darīt, un tas ir lieliski! Jā, tas sniedz gandarījumu, būt ar jaunajiem cilvēkiem, dot viņiem padomu, lai cilvēks saprot, ko vajag darīt un uz kuru pusi iet.

Profesiju klasifikatorā ir gan mākslinieks, gan dzejnieks. Bet tā ir reta laime būt pilna laika māksliniekam vai dzejniekam. Kā tas ir jums?

Tā ir mana profesija. Gleznotājs. Kā mākslinieks un mans skolotājs Indulis Zariņš teica – dažiem glezniecība var būt liktenis. Un tādu mums Latvijā ir daudz. Nu laikam jau tie cilvēki ir laimīgi.

Tas jums būtu jāzina, vai ne?

Jā, precīzi. Es zinu pats, tieši tā (smejas).

Vai arī māksliniekam mēdz būt radošās krīzes, kad neko ne gribas, ne ir iespējams uzgleznot?

Jā, un tas ir normāli. Tu izpumpējies un vajag atkal enerģiju. Tas tā ļoti cilvēcīgi, bet nu jātiek arī ārā. Es mēģinu nepieļaut, ka kaut ko nevaru izdarīt. Vienkārši vajag izdarīt, un viss. No krīzēm ir jātiek ārā, ir jāstrādā, pat īpaši nedomājot. Ja kaut ko gribi, tad izdari, nedomā, kā būs – vai es to varēšu, sāc darīt.

Un kas jums sniedz vislielāko enerģiju darbā un dzīvē?

Saules enerģija (smejas)! Bet, ja nopietni, tie ir braucieni, jauni horizonti, kas ļauj palūkoties uz pasauli no cita skatpunkta.