-11.9 °C
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lielajā zālē līdz 10. maijam ir atvērta gleznotāja Ojāra Ābola mākslai veltīta izstāde "Cilvēka absurdie projekti uz Zemes".
Izstādes aktualitāte un nozīmīgums izgaismojas un piesaka sevi, pirmkārt ar to, ka šī ir vienīgā un pirmā Ojāra Ābola personālizstāde. Nekad iepriekš viņa daiļradei nav tikusi veidota atsevišķa ekspozīcija. Tagad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir skatāms Ojāra Ābola veikums plašā gleznu retrospekcijā no padomju laika sociālistiskā reālisma darbiem līdz pagājušā gadsimta modernisma stilā radītajiem.
Izstādē pārliecinoši prevalē abstrakcionisma un ekspresionisma darbi, kas tapuši padomju okupācijas laikā. Tie konfrontē ar Ābola kādreizējiem komunisma ideāliem, plašo izstādes ekspozīciju padarot vēl vairāk psiholoģiski un mākslinieciski intriģējošu un raisot vēl lielāku interesi par paša mākslinieka personību un viņa darbiem, kad viena mākslinieka personībā un radošajā darbībā tik pārliecinoši vienas dzīves laikā sevi pieteikušas gan komunisma idejas, gan Rietumu mākslas modernisms.
Lielās patiesības ir bezgala vienkāršas, un, domājot par Ojāra Ābola personību, gribas teikt – ja vēlies saprast cilvēku, ieskaties viņa bērnībā.
Sabiedriskajam darbam – virsroka pār mākslu
Ojārs Ābols (1922–1983), Džemmas Skulmes vīrs, bija ražīgs un talantīgs mākslinieks. Uz jautājumu, kāpēc viņam dzīves laikā netika noorganizēta neviena personālizstāde, atbilde meklējama viņa biogrāfijā. Izstādes kuratore Elita Ansone, arī autore monogrāfijai "Ojārs Ābols", kas nākusi klajā līdz ar izstādes atklāšanu, teic: "Mēs nevaram izvēlēties ģimeni, kurā piedzimstam. Ojāra Ābola māte bija pārliecināta sociāldemokrāte, un viņas draugu vidū bija komunisti."
Augot šādā vidē, Ojārs Ābols jau agrā jaunībā simpatizēja sociālisma un komunisma idejām. 1935. gadā viņš iestājās Latvijas Darba jaunatnes savienībā, kas pēc būtības bija Latvijas Komunistiskās partijas jaunatnes organizācija Latvijas Republikā.
Ojārs Ābols savā dzīvē ir darbojies kā Komunistiskās partijas aģitators un propagandists, strādājis Centrālās komitejas Mākslas darbinieku arodbiedrībā Maskavā un veicis citus ar partiju saistītus pienākumus. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņš Latvijā atgriezās kā sagatavots Komunistiskās partijas kadrs. Tomēr mākslas aicinājums izrādījās gana spēcīgs, un Ābols iestājās Latvijas PSR Mākslas akadēmijā, ko pabeidza 1951. gadā. Studijas viņš turpināja aspirantūrā, iegūstot mākslas zinātņu kandidāta grādu Ļeņingradas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā.
Aktīvas sabiedriskā un administratīvā darba gaitas Ojārs Ābols turpināja arī pēc mākslas izglītības iegūšanas. Pagājušā gadsimta 60. gados, nostājies uz modernisma attīstības ceļa mākslā un ar dziļu vēlēšanos iedzīvināt Latvijas mākslā eiropeiskumu, viņš no 1973. līdz 1981. gadam bija Latvijas PSR Mākslinieku savienības valdes loceklis un gleznotāju sekcijas priekšsēdētājs. Šis darbs paņēma laiku, enerģiju un spēkus. Ojārs Ābols piedalījās mākslinieku grupu izstādēs, bet tā arī pašam neviena personālizstāde netapa.
