Sunny 27 °C
C. 23.05
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
Jurica Pavičičs.
Jurica Pavičičs.
Foto: No personiskā arhīva

20. gs. 90. gadi Dienvidslāvijā, piejūras ciematā. Kādā vienkāršā ģimenē notiek nelaime – pēc ballītes 17 gadus vecā Silva neatgriežas mājās. Viņas tuvinieki un ciemata policija uzsāk meklējumus, taču neveiksmīgi. Vai viņa ir aizceļojusi?

Bijusi iesaistīta narkotiku tirdzniecībā? Kļuvusi par sava pielūdzēja upuri? Mainās valdības un cilvēki, izirst ģimenes un ģeogrāfiskās robežas, dzimst neatkarīgā Horvātijas valsts. Tikmēr Silvas brālis ir vienīgais, kas vēl turpina meklēt. Tas, ko laika gaitā viņam izdodas atrast un pazaudēt, likšot sažņaugties jebkurai sirdij. 

Tāds ir stāsts par izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nākušo horvātu rakstnieka un publicista Juricas Pavičiča romānu "Sarkanais ūdens" ("Crvena voda", 2017), ko no horvātu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

Horvātu literatūra pie Latvijas lasītāja tulkojumā līdz šim nonākusi gaužām maz. Ir tulkojumi no serbu valodas, ko savulaik sauca par serbhorvātu valodu. 2023. gadā nāca klajā grāmata bērniem – Ivas Bezinovičas-Haidanovas "Mana vecmāmiņa mani nepazīst" ("Aminori", tulkojusi Santa Domijana-Zviedre). 2007. gadā izdots romāns "Ragana izdēja olu" ("Jānis Roze", tulkojusi Anete Simanovska). Juricas Pavičiča kriminālromāns būtībā ir viens no retajiem lielāka apjoma tekstiem, kas tulkots no horvātu valodas latviski, un šobrīd – lappušu skaita ziņā apjomīgākais latviski pieejamais horvātu romāns.

Grāmatas izdošanu atbalstīja programma "Radošā Eiropa", Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Juricas Pavičiča romāns "Sarkanais ūdens" (Crvena voda, 2017).

Tā kā romānā "Sarkanais ūdens" aprakstītie notikumi ir gan visai skaudri, gan arī nozīmīgs ir vēsturiskais fons, tad rodas jautājums – vai darbs ir balstīts patiesos notikumos?

J. Pavičičs: Nē, tieši tādi paši notikumi manā pieredzē nav bijuši. Tā tomēr ir literatūra. Bet – esmu izmantojis ļoti daudzus reālu notikumu pavedienus, tie mani ir iedvesmojuši un likuši veidot savu stāstu. Piemēram, 70. gados kalnrūpnieciskajā Istras pilsētā bija pazuduši divi puisīši. Viņi dzīvi nekad netika atrasti, to vietā reiz kāds atklāja divus skeletus pamestās raktuvēs. Tas notika 30 gadus pēc viņu pazušanas. Savukārt sižeta līnija, kas skar karu Dienvidslāvijā, ir saistīta ar manu pieredzi, kad 90. gados, militāra konflikta laikā, dienēju Horvātijas armijā. Tām sižeta līnijām, kas stāsta par nekustamā īpašuma spekulācijām un tūrisma attīstību, esmu izmantojis savu žurnālista pieredzi.

Vai 90. gadu militārais konflikts jūs traumatizēja?

Biju kareivis horvātu neatkarības karā no 1992. līdz 1993. gadam. Dienesta lielāko daļu pavadīju tranšejās netālu no manas dzimtās pilsētas Splitas, Dalmācijas kalnos un Hercegovinā pie Dubrovnikas. Ja jūs jautājat, vai man ir posttraumatiskā stresa sindroms – nē, tāda man nav. Taču kara pieredze man ļāva saprast, kas patiesībā ir karš. Tāpēc man liekas, ka saprotu, kāds šobrīd ir karš Ukrainā. Kara pieredze var izmainīt skatpunktu. 

Kopš kara esmu atturīgs pret jebkuru kara simbolisku atdarināšanu, piemēram, peintbolu vai šaušanas spēlītēm. Esmu kļuvis izvēlīgs arī pret to, kādas grāmatas lasu un kādas filmas skatos par karu.

Esmu senāk uzrakstījis pāris romānus un dažus stāstus, kas bija veltīti tieši kara tēmai. Tagad cenšos to vairs nedarīt, jo karš šobrīd Horvātijas sabiedrības prātos aizņem pārāk daudz vietas. Neskatoties uz to, ka nerakstu vairs par karu, "Sarkanajā ūdenī" par to ir viena maza apakšnodaļa.

Kā ir ar citiem jūsu tekstiem – varbūt izmantojat reālos notikumus tajos?

Patiesībā galīgi nē. Esmu rakstnieks, kas sacer savus stāstus. Protams, ir neizbēgami, ka dzīves notikumi ieviešas arī prozā, tieši tēlos, darbībā, situācijās, ko radi. Rakstu žanriskas grāmatas. Lietoju kriminālromānu un trilleru stratēģijas. Man ļoti patīk radīt spriedzi, veidot īpašu teksta mehāniku, kas līdzinās pulkstenim, atstāt saspringtas vietas un ļauties paralēlajiem vēstījumiem. Tajā pašā laikā man nav tuva tā atkārtošanās un vienveidība, kas valda kriminālromānu lielākajā daļā. Man ir svarīgi, lai mana grāmata pārstāv Horvātijas sabiedrību, politiskos notikumus, mentalitāti, ekonomikas, ģimenes modeļa un ainavas iezīmes.

Jūs nevairāties skatīties uz savu valsti arī kritiski. Kā Horvātijā uzlūko jūsu kritisko nostāju?

Līdzās tam, ka esmu rakstnieks, darbojos arī kā žurnālists. Rakstu par politiku, un tāpēc ir neizbēgami, ka mani uzskati dažreiz vai arī ļoti bieži tiek kritizēti. 

Horvātu nacionālisti mani uzskata par dzimtenes nodevēju – tas jau ir vairāk nekā skaidrs. Dažreiz saņemu draudīgus e-pastus, neglītus komentārus labēji noskaņotos portālos. Bet neesmu nekāds disidents. 

Publicēju rakstus populāros laikrakstos, manas grāmatas ir plaši pieejamas, rīkoju tikšanās bibliotēkās. Protams, mans kritiskais skats uz Horvātijas sabiedrību ir manāms manos romānos, bet tos nerakstu, lai komentētu politiku un sabiedrību. Tas būtu ļoti muļķīgi. Varu komentēt sabiedrību daudz efektīgāk, kad esmu žurnālists un daru to tieši laikrakstos. Lieta tāda, ka literatūra nevar rasties pilnīgā sociālā vakuumā un man savi varoņi jāievieto noteiktos sociālos, politiskos un kultūras kontekstos, kas tiem piešķir konkrētus rīcības motīvus. Daudzi labi žanra literatūras pārstāvji savulaik bijuši arī lieliski sabiedrības procesu fiksētāji, piemēram, Dešils Hemets, Džons le Karē, Giliana Flinna.

Reklāma

Kā Horvātijai klājas šobrīd? Daži saka, ka valsts kļūst arvien vilinošāka un ekonomika aug, noziegumu skaits mazinās utt. Vai tā ir patiesība?

Noziedzība Horvātijā vienmēr bijusi salīdzinoši zema, šī ir droša valsts. Atšķirībā, piemēram, no pārējās bijušās Dienvidslāvijas (Bosnija, Kosova, Serbija) Horvātijai ir attīstītāka politiskā dzīve, vairāk vai mazāk stabila ikdiena, tā pievienojās Eiropas Savienībai un NATO, kā arī iegāja eirozonā. Bet šis pārejas process bija ļoti kļūdains. 

Valsts ir zaudējusi savu rūpniecisko jaudu, tā ir tehnoloģiski un kulturāli daudz nabadzīgāka nekā tad, kad bija sociālisms. 

Ekonomika ir atkarīga no tūrisma, kas nav labākais attīstības priekšnoteikums, jo tūrisms ir nabadzīgo ekonomikas pamats, tas paredz zemu izaugsmes iespēju un zemas algas, nekvalificēta darbaspēka piesaisti. Pat jau tagad lielākā daļa no tūrismam veltītajiem darbiem piesaista migrantus no Nepālas un Filipīnām. Kopš 1990. gada Horvātija zaudājusi 20% iedzīvotāju, visa ekonomiskā dzīve kūsā Zagrebā un šaurajā piekrastes līnijā. 90. gadu laikā pieauga katoļu baznīcas ietekme, ko, protams, nevar salīdzināt ar Polijā notikušo. Bet, tāpat kā Polijā, arī te ir ilgstošs "pilsoņu karš" starp fanātiķiem un sekulāristiem par katru likuma pantu, katru valdības priekšlikumu, tiesas spriedumu.

Turklāt Otrajā pasaules karā te notika pilsoņu karš starp Tito partizāniem un nacistu piekritējiem ustašiem, un šī pieredze, kas skārusi katru ģimeni un individuālo vēsturi, ļoti labi redzama simboliskā un politiskā laukā. 

Tas ir ļoti dziļš identitātes jautājums: mana ģimene bija vidusslāņa katoļi, bet viņi atbalstīja komunistu partizānus, jo tie bija vienīgie, kas cīnījās pret Itālijas okupāciju Dalmācijā. Šī ģimenes vēsture veidojusi manu politisko identitāti. 

Kāds cits Horvātijā nāk ar pilnīgi citu ģimenes "nastu". Horvāti vienmēr strīdas par vēsturi, bet pieļauju, ka tā kopumā ir ļoti austrumeiropeiska lieta.

Vai neesat domājis pievērsties vēsturiskajam romānam?

Nē, man vispār šī doma nav tuva. Pirmkārt, ar šī žanra darbiem horvātu literatūra ir pārsātināta. Man liekas, ka teju puse no visiem horvātu romāniem pēdējos 200 gados ir vēsturiskie. Otrkārt, tad būtu ļoti labi jāpārzina materiāls, lai veidotu tēlu pasauli. Un tas nozīmē lielu izpētes darbu, kas man nepatīk. Treškārt un galvenokārt: vēsturiskā romāna žanrs Austrumeiropas literatūrā ievieto autoru klasiķu rindās. Ja vēlies kļūt par cienījamu, akadēmiskajā vidē ievērojamu autoru no Horvātijas, Serbijas, Polijas vai Ungārijas, tev jābūt šim vīrietim rakstniekam, kas raksta par kolektīvo vēsturi (ģimeni, pilsētu, nāciju) caur gadsimtu prizmu. 

Doma par ieiešanu kaut kādā kanonā mani atbaida, esmu izvairījies no vēsturiskā romāna savā daiļradē.

Mūsu pusē pirms jums apjomīgākais horvātu literatūras teksts bija Dubravkas Ugrešičas romāns "Ragana izdēja olu". Jums patīk viņas daiļrade?

Jā, Ugrešiča mums ir starptautiska zvaigzne. Taču, manuprāt, viņas labākās grāmatas ir postmodernistiskie un eksperimentālie romāni, kas sarakstīti 80. gados, pirms viņu sasniedza pasaules slava. Viņa bija profesore un pasniedz krievu avangarda literatūrai veltītos kursus, tas viņu ļoti satuvina ar pēcpadomju reģionu.

Vai jūs varētu mums parādīt, uz kādiem horvātu radītiem literāriem darbiem varētu lūkoties tālāk?

Ir daži patiešām labi horvātu rakstnieki. Piemēram, Kristians Novaks, kurš raksta gotiskus un tumšus romānus, kur darbība pārsvarā notiek Horvātijas ziemeļrietumos pie Ungārijas robežas ("Črna mati zemla", "Ciganin, ali najljepši" u. c.). Viņš raksta dialektā un izmanto ļoti daudz lokālu detaļu.

Rakstniece Olja Savičeviča ir no Splitas. Viņa sarakstīja brīnišķīgu grāmatu "Adio, kauboju" – pieaugšanas romānu, pilnu ar intertekstualitāti no 60. gadu vesterniem, kurus, kā zināms, ļoti bieži filmēja tieši Horvātijā. Ante Tomičs raksta humoristiskus dižpārdokļus – prātam neaptveramus farsus, kas notiek Dalmācijā, un viņam bija lieli panākumi Francijā. Vēl ir Želimirs Parišs, kurš sarakstīja romānu "Mladenka kostonoga" – feministisku, postmodernu vēsturisko romānu par 19. gadsimta dziednieci, kas kļūst par galma gaišreģi imperiālistiskajā Vīnē. Man patīk arī Asjas Bakičas fantastiskie stāsti – viņa nedaudz līdzinās feministiski un kreisi noskaņotajai Ursulai le Gvinai.

Jurica Pavičiča (1965, Splita) pieturzīmes

  • Horvātu rakstnieks, žurnālists, scenāriju autors.
  • Sarakstījis deviņus romānus un divus stāstu krājumus, ar kuriem guvis atzinību dzimtenē.
  • Slavens tieši ar saviem neortodoksāli sarakstītajiem žanra darbiem.
  • Daudzu literāru balvu laureāts.

 

 

 

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma