Necerēt uz brīnumu: iznākusi neparasta latviešu autora grāmata

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi neparasta grāmata par sevis meklējumiem "Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu".

Neparastu to padara centrālais tēls – trīsdesmitgadnieks Alberts, kurš negaidīti nonācis vientuļā tēva lomā. Harijs Āboliņš iedvesmu smēlies pats savā pieredzē un cer, ka uzrakstītais sniegs lasītājiem ne tikai prieku, bet arī vielu pārdomām. 

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Sākšu ar trivialitāti: prātojot, kādu žanra nosaukumu dot literāram darbam, kurš apjomā svārstās uz gara garstāsta un ļoti īsa romāna robežas, spēlējāmies ar patlaban modernajiem mini un mikroromāna vārdiem. Autors pats to redz kā intīmu, ironisku un eksistenciāli reflektējošu miniromānu, kur ikdienas situācijas savijas ar iekšēju monologu un mūsdienīgu sociālo trauslumu. Beigu beigās atstājām uz vāka tikai virsrakstu – lai katrs pats lasa un vērtē, jo nudien nav svarīgi, kādā vārdā nosaukt grāmatu, ja vien tā uzrunā lasītājus. Jo svarīgākais šajā grāmatā ir Alberts un viņa ceļš pie sevis cauri ikdienas liktajiem šķēršļiem.

Atgādinājums lasītājiem – kaut arī autors iedvesmu pirmajam literārajam darbam smēlies diezgan smagā dzīves periodā, kad pandēmijas laikā palika viens ar saviem jaunākajiem dēliem, romāna centrālais tēls nekādā ziņā nav viņa "alter ego", un ne visu, ko piedzīvo Alberts, viens pret vienu pieredzējis arī Harijs. Tomēr personiskā pieredze padara stāstu ļoti godīgu, un, pat ja lasītājam kāda Alberta rakstura šķautne šķitīs ne sevišķi pievilcīga, tad viņa šaubas un meklējumi toties ir cilvēciski ļoti saprotami. Savukārt pats Harijs Āboliņš ne tikai raksta daiļliteratūru, bet arī sadarbojas ar biedrību "Tēvi", lai palīdzētu citiem vīriešiem, kuri palikuši vieni ar bērniem vai, tieši pretēji, pēc šķiršanās vairs nevar satikt bērnus tik bieži, cik gribētu.

Sākšu ar virsrakstu: vai pats esat bijis Ženēvā?

H. Āboliņš: Nē, es neesmu bijis Ženēvā, arī Šveicē ne. Ja runājam burtiski par braukšanu uz Ženēvu, es labprāt gribētu, man šķiet, Šveice ir interesants galamērķis un tur ir skaisti. Bet, ja runājam metaforiski, kas galvenokārt domāts grāmatā, tad esmu bijis Ženēvā vairākkārt un gan jau aizbraukšu vēl kādreiz. Jā, es gribētu uz Ženēvu – gan vienā, gan otrā veidā.

Ja runājam metaforiski, vai var teikt, ka Ženēva šajā grāmatā ir tāds kā brīvības simbols?

Daļēji jā, es gan laikam teiktu vairāk – tā ir izmukšana no realitātes, būšana prom no ikdienas, rutīnas un pienākumiem. To arī centos caurvīt stāstā, ka Alberts meklē veidu, kā aizmukt no realitātes, meklē sevi un mēģina pieņemt, ka Ženēva ir turpat vien, kur viņš pats, ka jāmēģina pieņemt sevi, nevis jācer uz sazin kādu brīnumu.

Varbūt varu lūgt, lai mazliet pastāstāt par sevi un to, kā nonācāt līdz Albertam un šai grāmatai?

Alberts kaut kādā mērā spoguļo mani pašu, bet es arī apzināti liku viņā īpašības, kas ir man galīgi pretējas. Pats esmu tētis, man gan ir četri dēli, nevis viens kā Albertam, mana personīgā dzīve ir bijusi viļņaina, kādu laiku biju arī palicis vienatnē ar diviem jaunākajiem dēliem, kad viņi vēl bija diezgan mazi. Man nebija atbalsta, bija sācies kovids, kad viss bija ciet, tas jau ir piemirsies, bet veikalos reizēm nevarēja nopirkt pat pavisam elementāras lietas mājām. Tā es kūlos cauri ikdienai. Kad jau viss nostabilizējās un es nonācu pie sevi pieņemošākas dzīves, sapratu, ka gribētu par pieredzēto uzrakstīt. Man jau no bērnības bija sapnis par savu grāmatu. Tā es ķēros klāt un apmēram gadu rakstīju, kā man to vienu gadu gāja. Kā jau teikts, grāmata nav burtiski par mani, drīzāk tajā caur dažādiem notikumiem un interpretācijām ieliktas manas sajūtas. 

Domāju, tās rezonēs ar lasītājiem, jo nav netipiskas – ar cilvēkiem, kuri ir vieni vai arī nav vieni, bet viņiem ir daudz pienākumu un rūpju, viņi saskaras ar eksistenciālu sevis meklēšanas un pieņemšanas ceļu, kā arī ar saskarsmes ar citu pieaugušu cilvēku meklējumiem.

Teicāt, ka no bērnības ir sapnis par savu grāmatu – vai tas nozīmē, ka no bērnības arī daudz lasāt?

Es teiktu, ka skolas gados šo to lasīju, jā, bet nebiju cītīgākais lasītājs – man skolā padevās eksaktās zinības, pastiprināti mācījos ķīmiju. Taču ik pa laikam kādu grāmatu izlasīju, uzrakstīju pa kādai pasaciņai vai stāstiņam, viens dzejolis tika publicēts skolas avīzē. Bet studiju gados ļoti precīzi atceros, ka iegāju grāmatnīcā, diezgan ilgi pētīju grāmatas, kamēr nopirku Hjū Lorija romānu "Ieroču tirgonis". Ja kāds nezina – Hjū Lorijs ir aktieris, kurš spēlē doktoru Hausu, man šis seriāls ļoti simpatizē. Nopirku šo romānu un kopš tās dienas lasu regulāri. Tiesa, joprojām ir posmi, kad lasu vairāk, bija pat periods, kad cēlos katru dienu 5.30 un lasīju, tad gadā izlasīju ap 20 grāmatām. Ir posmi, kad lasu mazāk, varbūt tikai pāris grāmatu gadā. Bet, jā, pa īstam sāku lasīt, pateicoties Lorijam.

Ja domā par Ženēvu kā metaforu bēgšanai no problēmām, tad grāmatu lasīšana vienmēr ir bijusi mana Ženēva, jo lasot šīs pasaules grūtības pazūd.

Ženēvas metafora var būt gan veselīga, gan neveselīga. Ja mēs pilnīgi un absolūti cenšamies aizmukt no ikdienas problēmām un grūtībām, kuras piedzīvo pilnīgi un absolūti visi, tad tas, visticamāk, ir neveselīgi. Taču mums ir jāprot atslēgt prātu un uz brīdi par grūtībām nedomāt. Tad, jā, grāmatu lasīšana vai citi hobiji un veidi, kā sevi piepildīt, ir labie Ženēvas piemēri.

Jums ir vēl viens Ženēvas veids – vadāt bērnus uz futbola treniņiem.

Patlaban gan vairs šajā jomā neesmu aktīvs, taču, jā, man ir futbola trenera licence, esmu trenējis bērnus, un man treniņi ir bijuši kā antidepresants – kad aizbrauc uz treniņiem, visa pārējā pasaule pazūd. Kovids visu sagrozīja un salika citādi, tādēļ patlaban ar to nenodarbojos. Trenera darbu aizgāju pamēģināt, jo mani vecākie dēli trenējās. Futbola federācija piedāvāja vecākiem šādu iespēju – galvenokārt tādēļ, lai viņi labāk saprastu spēli, bet mani tas pilnībā aizrāva. Iesaku visiem pastrādāt ar bērnu grupām, tas bija gan biedējoši (smejas), bet arī ļoti aizraujoši.

Albertam šīs pozitīvās Ženēvas pietrūkst.

Es teiktu, tas daļēji ir grāmatas vēstījums – ka viņam pietrūkst pozitīvās Ženēvas, viņš meklē sevi, mēģina pieņemt realitāti, un tieši tādēļ, manuprāt, cilvēki nereti nokļūst neveselīgās attiecībās un pieļauj dažādas kļūdas.

Man gribas Albertu mazliet aizstāvēt, jo viņš jau tikai vēlas pavadīt laiku kopā arī ar kādu pieaugušu cilvēku...

Jā, viņa mērķis iepazīties ir veselīgs un dabisks, bet viņš tomēr nokļūst neveselīgās attiecībās. 

Tas ir ļoti reāls risks, ja mēs nespējam pieņemt sevi un atrast pozitīvu veidu, kā tikt galā ar ikdienas grūtībām, kuras – atkārtošu vēlreiz – piedzīvo pilnīgi visi. Es vismaz grāmatas beigās mēģinu parādīt, ka Alberts sāk sevi pieņemt un mainās.

Mums visiem ar sevi jāstrādā katru dienu, jāpieņem realitāte, mēs visi kļūdāmies, un grāmata ir tieši par to – kā mēs kuļamies pa šo dzīvi, mēģinām meklēt risinājumus, dažreiz kādā pavisam nereālā virzienā.

Kura epizode jums pašam ir īpaši tuva?

Es atzīšos, ka vannas epizodes ir īstas. (Smejas.)

Proseko vannā?

Proseko vannā un Niks Keivs – tas ir veids, kā es mēģināju aizbēgt no ikdienas un aizmirst iekšējās sāpes, tāpēc šīs epizodes ar mani ļoti rezonē. Tur, kur šobrīd dzīvoju, man nav vannas, un man tās pietrūkst. Man pašam šīs epizodes tiešām patīk visvairāk, jo tad es sajūtu to, ko sajutu un piedzīvoju toreiz – gan pozitīvu meditāciju, gan milzīgas sāpes, gan daudz dažādu fantāziju – tas bija portāls, kurā iekāpu, lai aizmuktu no realitātes.

Vai uzrakstīt grāmatu bija vieglāk vai grūtāk, nekā bijāt domājis?

Šo droši vien bija vieglāk, jo pamatā ir mana pieredze un emocijas, nevis stāsts par izdomātiem citplanētiešiem (smejas). Esmu daudz strādājis, lai spētu atpazīt savas emocijas, un tas man palīdzējis arī tās parādīt. Grāmatu rakstot, ļoti interesanti ir tie brīži, kad tu domā, ko nozīmēs, ja Alberts izdarīs šo vai to vai ja viņš izvēlēsies vienu vai kādu citu rīcību. Tas ir fantastiski radošs process.

Vai Alberts vienmēr pakļāvās autoram?

Alberts bija ļoti paklausīgs. Ar Oliju bija grūtāk, daudz domāju, vai viņa tēls nav pārāk virspusējs, vai neesmu viņam devis par maz personības. Taču šī noteikti nav grāmata par bērnu, ne arī par bērna audzināšanu, tā ir par sevis meklējumiem.

Grāmata jau pirms mēneša nonākusi pie lasītājiem. Vai saņemat par to arī atsauksmes?

Atsauksmes patiesībā ir pat ļoti labas. Tā ir jauna pieredze – saņemt atzinību un novērot, kā es ar to jūtos. Bet jāsaka godīgi, ka man pat vairāk patīk kritiskie komentāri. Protams, pirmā emocija – iekšējā – rodas negatīva, bet apdomājot saprotu, ko darīt labāk nākotnē. Šis noteikti ir milzīgs sevis izzināšanas process, ko nebiju gaidījis.