7.2 °C
“Latvijas Avīze” sadarbībā ar reģionu laikrakstiem publikāciju sērijā raksta, ar kādām mentālās veselības problēmām cilvēki saskaras Latvijā, kā situāciju vērtē novados un vai tur pieejami ārstniecības speciālisti.
Pirmā publikācija 23. aprīļa numurā “Kad prāts kļūst par ienaidnieku”. Jēkabpils novada laikraksts “Brīvā Daugava” publicējis atklātu sarunu ar sievieti, kura pērn zaudēja dēlu. Pārpublicējam šo interviju.
Nenišķu ģimeni zinu jau sen, un vienmēr tā ir šķitusi paraugģimene it visā: ar kādu cieņu un mīlestību vecāki izturas viens pret otru, kā dzīvo tā pa īstam pareizi un audzina saviem bērniem, manuprāt, patiesās vērtības. Viņi visur bija un visu darīja visi pieci kopā – gan sportoja, gan atpūtās, gan pašu spēkiem sakopa un labiekārtoja simtgadīgu māju un saimniecību laukos. Ne velti arī visi pieci devās pie Valsts prezidenta, lai kopā ar citām cienījamām daudzbērnu ģimenēm iedegtu Ziemassvētku eglīti, ne velti gandrīz vai katrā “Brīvās Daugavas” numurā pieminējām kāda šīs ģimenes locekļa sportiskos sasniegumus. Turklāt visa šī ideālā dzīve nebūt nešķita uzspiesta vai pietēlota – tādi vienkārši viņi ir. Tieši tādēļ pilnīgi prātam neaptverama pirms gada bija saņemtā ziņa, ka vidējais bērns – 15-gadīgais Kristers – izvēlējies vairs neturpināt šīszemes ceļus. Tā arī neuzņēmos drosmi uzdot to briesmīgo jautājumu – kāpēc? – un par notikušo izrunāties līdz brīdim, kad mamma Inese, būdama ļoti atvērts un jūtīgs cilvēks, nebija gatava runāt par šo tēmu. Un nevis tādēļ, lai kāds viņu pažēlotu, bet gan tādēļ, ka pusaudžu pašnāvību statistika Latvijā ir biedējoša un šīs ģimenes šausminošā pieredze varbūt var pievērst sabiedrības uzmanību šim jautājumam un apstādināt kāda cita bērna aiziešanu.
Droši vien jūs esat pārmeklējuši simtiem iemeslu šai traģēdijai. Vai esat kaut par soli tuvāk izskaidrojumam, kādēļ tā notika?
Esam domās analizējuši ne simtiem, bet tūkstošiem variantu. Esam pa minūtei izanalizējuši visas Kristera pēdējo pāris mēnešu dienas. Ar dažādu iesaistīto speciālistu palīdzību, šķiet, esmu atradusi vienu iemeslu, bet pateikt, ka esmu simtprocentīgi radusi atbildi uz šo jautājumu, ne! Liekas, nekad mūžā tās arī nebūs.
Mūsu ģimenes starpā vienmēr valdījušas uzticības pilnas attiecības, vienmēr esmu ar bērniem izrunājusi visdažādākās, arī nepatīkamas tēmas. Tādēļ gan paši esam pārliecināti, gan arī policijas izpētītie Kristera sociālo tīklu un telefona ieraksti apstiprina to, ka šī nebija plānota rīcība.
Marta sākumā viņam bija ceļgala operācija. Pirms tam dēls bija spiests ar ieģipsētu kāju ilgu laiku sēdēt viens pats mājās. Protams, sanāca iekavēt mācības. Kristers mācībās nebija nekāds labinieks, bet viņš bija ļoti, ļoti atbildīgs it visā. Pēc atgriešanās skolā viņam izdevās ar parādiem tikt galā. Neviens draugs vai paziņa, neviens cilvēks, ko viņš bija saticis pēdējā laikā, nebija novērojis ne kādas garastāvokļa svārstības, ne atšķirīgu no ierastās uzvedību. Viņš bija aizgājis uz frizētavu ielikt ilgviļņus, nopircis dārgas smaržas, sarunājis satikties ar draugu, kurš tieši todien atbrauktu ciemos no Rīgas. Arī pārdzīvojumi par to, ka traumas dēļ nevarēs atgriezties sportā, Kristeram bija rimuši, jo magnētiskajā rezonansē bija noskaidrots, ka trauma nav tika bīstama, kā sākumā šķita. Un arī traģiskā piektdiena, 21. marts, iesākās kā pavisam parasta diena. Vēl pusdienlaikā Kristers atsūtīja man video no sporta zāles, kā viņš vingro. Es viņam teicu, lai pēc operācijas pats uz savu galvu neko tādu nedara. Sarunājām, ka nākamnedēļ iesim uz sporta zāli, lai treneris parāda, kā pareizi vingrot...
Bet pēc atgriešanās no skolas soctīklos bija parādījies vienīgais tur atrodamais drūmais ieraksts, kam sekoja nenovēršamais.
Kristers nebija depresīvs pusaudzis. Viņš savos spriedumos un darbos vienmēr bijis vecāks par saviem gadiem. Kristers tik daudz ko prata un tik daudz ko darīja kopā ar tēvu un brāli, tik sirsnīgi izturējās pret mani un mazo māsu! Viņa dzīvē nebija ne kādu tusiņu, ne aizliegto vielu vai kā tamlīdzīga – visa Kristera pasaule bija sports un ģimene. Diemžēl kāds it kā nevainīgs mirklis viņa tādienas dzīvē izsauca šo milzu sāpi un neatgriezenisko impulsīvo rīcību...
Neizsakāmas sāpes. Un vēl lielākas man tās ir, kad redzu, kā pārdzīvo vecākais dēls Miks. Viņi visur un vienmēr bija divi. Roku rokā – sportā, makšķerēt, mājas darbos... Miks tagad saka: to neviens nekad nesapratīs, kā ir vienā mirklī zaudēt gan brāli, gan labāko draugu.
