Arī šogad rudens kino maratonu sāks Dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs"), kura industrijas daļa (no 31. augusta līdz 5. septembrim) paredzēta kino veidotājiem, bet kino programma (no 2. līdz 7. septembrim), ko izrādīs Rīgā, atsevišķos seansos Liepājā, Cēsīs, Rēzeknē un Jēkabpils novada Salā un tiešsaistē vietnē "filmas.lv", atlasīta, domājot par dažādu paaudžu skatītājiem ar ļoti plašu redzesloku. Tās visas vieno apziņa, ka mums nepieciešams iemācīties līdzāspastāvēt, neskatoties uz iespējamām grūtībām, katra pieredzi un bieži tik smacējošajiem stereotipiem.
Topošais un tapušais
"Šis būs septītais gads, kopš esmu foruma vadītāja," saka kinozinātniece un kuratore Zane Balčus. "Atšķirībā no 2019. gada, kad forums notika pilnībā klātienē, katrs nākamais gads ir nācis ar jauniem izaicinājumiem attiecībā gan uz formātu, gan dalībnieku sastāvu. Ir liels gandarījums, ka pasākuma nepieciešamību apliecina ne tikai augstais projektu pieteikumu skaits, bet arī liela profesionāļu interese, kuri vēlas tajā piedalīties gan kā eksperti, gan industrijas viesi un novērotāji." Šogad foruma industrijas daļā atlasīti 26 projekti, no kuriem vairākus veido Latvijas dokumentālisti: Ivara Zviedra "Sērošanas ceļvedis", Staņislava Tokalova "Kuba. Deprivācija", Signes Birovas "Elīna Garanča. Dzīves simfonija" un Kristīnes Briedes "Annas dārzi".
Visas trīs filmas, kas no 2. līdz 7. septembrim Latvijas teritorijā un bez maksas skatāmas tiešsaistē vietnē "filmas.lv", iepriekšējos gados piedalījušās foruma pičingos (ieinteresēto personu vai institūciju pārliecināšana par kāda projekta finansēšanas nepieciešamību), un tie nav vienīgie darbi, par kuriem jau iepriekš dzirdēts Rīgā.
Ģeogrāfiski tuvākais stāsts filmēts Igaunijā, un tā galvenais varonis ir mežā dzīvojošs vīrs, kurš vēl 30 gadu pēc šķiršanās nav emocionāli pārstrādājis rūgtumu pret sievieti, kura viņu, līdzi ņemot mazo meitu, pameta. Taču Kullara Vīmnes filmas "Tornis" ("Torn", 2024) Kalju nav nolēmis sevi absolūtai vientulībai – viņam ir kluss mērķis, kuram vīrietis tuvojas ar katru nākamo dienu, un viņa eksperimenti ar "otras pusītes atrašanu" iet līdzi mūsdienu piedāvātajām iespējām.
Somu režisores Mias Halmes īsfilma "Lieliskās govju kundzes" ("Fabulous Cow Ladies", 2024) 30 minūšu garumā atklāj to, kas labi pazīstams arī Latvijas viensētu iedzīvotājiem un viņu pēctečiem – sirsnīgas attiecības ar piena devējām, kuras šajā filma nodēvētas par Jautrīti, Drupaču un Mīli. Trīs veterinārārstes, izglābušas dzīvniekus no drošas pārstrādāšanas desās, viņas sukā un mīļo tāpat kā daudzi citi savus četrkājainos mīluļus, un top skaidrs, ka sirsnīgā attieksme ir abpusēja un kopējām pilnīgi noteikti nodrošina ne vienu vien jautru brīdi.
Viseksotiskākais šīs apakšprogrammas piedāvājums ir Polijas producētā filma "Kad harmatans pūš" ("When Harmattan Blows", 2024), kuras režisore Edita Vrublevska nolikusi savu kinokameru, lai dokumentētu kādas ganietes stāstu. Akrā dzīvojošā Barbara reiz tika aizvesta uz pilsētu, taču tā vietā, lai skolotos un būtu atbrīvota no smagās izdzīvošanas laukos, nostrādināta no rīta līdz vakaram ģimenes radinieku mājā. Turklāt – ar Barbaras vecāku atbalstu, kas, kā izrādās, Ganā nav retums, jo šajā valstī vēl joprojām simtiem tūkstoši bērnu strādā zemkopībā, zvejniecībā un mājsaimniecībās, bieži pat bīstamos apstākļos, tā papildinot neizglītoto un nabadzībai pakļauto ganiešu rindas.
Cirstās brūces
"Pēdējos gados arvien vairāk cenšamies savīt profesionāļiem paredzēto daļu ar filmu programmu, kuru redz kinoskatītāji Latvijā. Forumā iepriekšējos gados prezentētie projekti kā pabeigtas filmas šogad būs redzamas ne tikai portālā "filmas.lv", bet arī uz lielajiem ekrāniem," stāsta Zane Balčus. "Pirmoreiz kinoteātru programmā, ko šogad veido deviņas filmas, tik liels skaits darbu ir tieši bijušie foruma projekti. Turklāt tādi, kuri savas starptautiskās pirmizrādes piedzīvojuši ļoti prestižos festivālos – Berlīnē, CPH:DOX Kopenhāgenā un citur." Viens no tiem ir Dmitro Hreško realizētais projekts "Divia" ("Divia", 2025), kas izvēlēts par šā foruma atklāšanas filmu. Bez vārdiem iemūžinot krievu karaspēka cirstās brūces Ukrainas zemē, filmas komanda pievērsusi uzmanību tiem, par kuriem aktīvā kara fāzē nereti piemirst – atmīnētājiem, mirstīgo atlieku meklētājiem, dzīvnieku glābējiem un vides aizstāvjiem –, taču bez viņu neatlaidīgā darba nākotnei būs citas krāsas.
Ukrainas karš ir arī Alisas Kovaļenko filmas "Manu mīļo Teo" ("My Dear Theo", 2025) virstēma, ko jaunā sieviete risina videodienasgrāmatās, ko velta savam mazajam dēlēnam jau pieaugušā vecumā, jo nav zināms, vai viņa pārnāks mājās no kara, kurā pieteicās brīvprātīgi jau 2022. gada februārī. Telefonsarunas un vēstules atspoguļo gan kara ikdienu, gan mātes bezgalīgo mīlestību, radot poētisku un vienlaikus ļoti skarbu šā brīža Ukrainas realitātes atspoguļojumu, turklāt – no sievietes skatpunkta. Kara šausmas, bet tikai kā atblāzma, ir viena no tēmām, ko sešu meiteņu portretfilmā "Meitenes neraud" ("Girl`s Don`t Cry", 2025) šķetina Zigrida Klausmane, kura visu mūžu veidojusi dokumentālas filmas jauniešiem, un līdzrežisore Lina Lužīte. Viņas izvēlējušās pilnīgi dažādas meitenes, kuras dažādu iemeslu dēļ nav iederīgas sabiedrībā, kurā dzīvo, un ikdienā sastopas ar neskaitāmiem šķēršļiem, kas vēl grūtāku padara jau tā sarežģīto pieaugšanas laiku.
Tradīciju spēks
Uz jaunību ne bez sāpēm var atskatīties Hava, 52 gadus veca sieviete, kuras sapņiem spārnus apgrieza "Taliban" atgriešanās. Nadžība un Rasūls Nūri ir divi no viņas sešiem bērniem, kuri, ņemot rokā videokameru, gan dokumentējuši mātes stāstu, gan ieskicējuši problēmas, ar kurām ik dienu nākas sadzīvot Afganistānā dzīvojošajām sievietēm. Piecu gadu laikā nofilmētais materiāls ir gan stāsts par kādas hazāru ģimenes sievietēm, gan patriarhālu sabiedrību, kas sistemātiski liedz sievietēm izglītību – šobrīd meitenes skolu drīkst apmeklēt tikai līdz 6. klasei un arī tad – pārvarot daudz šķēršļu. "Havas dzīves" ("Writing Hava", 2024) titulvaronei ir miljoniem līdzinieču, un tikai retā atļaujas cīnīties par saviem sapņiem, bieži vien – apzinoties, ka tas var maksāt dzīvību, jo dzīve saskaņā ar tradīcijām, kuru vardarbīgo spēku uztur šariata likumi, pieprasa noliektu galvu un bezierunu padevību. Havas izraušanās, pateicoties arī meitas iedrošinājumam, notika – kopā ar mazbērniem viņa ne tikai iemācījās lasīt un rakstīt, bet pat uzsāka savu mazo biznesu –, taču no sprosta reiz izrāvies putns atkal mīt aiz restēm.
Pavisam citāda ikdiena ir indietim Ardžunam Talvaram, kurš pirms daudziem gadiem, skatoties kādu melnbaltu poļu mākslas filmu, nolēma pārcelties uz tālo valsti, lai tur laistu savas saknes. "Vēstules no Vilka ielas" ("Letters from Wolf Street", 2025) līdzīgi kā Ivara Selecka "Šķērsiela" dokumentē vienas ielas dzīvi, un, kā trāpīgi min kāds no tās varoņiem, augstmaņu vārdu nesošā iela saviem iemītniekiem piedāvā visu, kas vien cilvēkam vajadzīgs: tajā ir gan policijas iecirknis, gan apbedīšanas birojs, gan divas dārzeņu bodītes un divi ķīniešu restorāni. Režisora uzdotie jautājumi Vilka ielas iemītniekus nevedina uz vaļsirdīgām sarunām – viņi ietur distanci, acīm redzami turpinot vairot stereotipus par iebraucējiem, taču jebkāda distance izzūd Ardžuna sarunās ar studiju biedreni Mo, kas viņam palīdz filmas tapšanā. Tāpēc kā kaleidoskopā satiekas gaļas veikala pārdevēja un bēglis no Damaskas, kurš dienas īsina, veidodams savas dzimtās pilsētas virtuālo modeli, atraktīvs pūtēju orķestris un daudzi citi, kuru līdzāspastāvēšanai nepieciešams ne tikai šķērsot dažādo kultūru laipas, bet arī modernās Eiropas pretrunu un saspīlējumu atšķetināšana.
Kāda tradīcija – Krusta sargāšana Lieldienu naktī – ir Latvijas studijas "Mistrus Media" un Lietuvas kopražojuma filmas "Svētais un laicīgais Pievēnos" ("On Sacred and Profane", 2025) centrā, un tās norisei sekojusi režisore Giedre Beinorjūte. Senā, gandrīz izzudusī tradīcija nu tiek piekopta tikai nomaļā Žemaitijas ciematā, kas atrodas Lietuvas ziemeļrietumos, taču līdz 19. gadsimta sākumam bija izplatīta visā teritorijā, līdz tika aizliegta kā kristīgai morālei neatbilstoša. Ikgadējie sarežģījumi, lai to atkal iedzīvinātu, nu ir dažu aktīvu ciema sievu rokās, un viņas ar dzelžainu apņēmību gan gatavo rasola bļodas, gan šuj tērpus, gan ļaujas pārdomām, kas aizved pie lielajiem jautājumiem par to, vai un kā mūsdienu pasaulē var līdzās pastāvēt svētais un laicīgais. Filmas Latvijas pirmizrāde notiks 4. septembrī, klātesot daļai no komandas, un pēc tam tā nokļūs kinoteātru repertuārā.
Dokumentālo filmu foruma izlase
"Sadzīvot, bļāviens!" ("Coexistance, My Ass!", 2025). Emberas Fārisas filmai, kas tapusi kā ASV un Francijas kopražojums, ir ne tikai Sandensas pieredze, un nav brīnums, jo tās galvenā varone, komiķe Noama Šustere Eliasi, iespējams, ir viena no viskolorītākajām "stand-up" žanra pārstāvēm visā pasaulē. Sievietes harisma ir ne tikai Hārvardas pulēta – viņas dzīves pirmie gadi pagāja ciematā Miera oāze, kura līdzdibinātāji ir viņas vecāki un kurš izveidots 70. gados, lai veicinātu ebreju un palestīniešu savstarpējo cieņu, līdztiesību un sadarbību. Nu šajā ciematā dzīvo ap 70 ģimeņu, un tajā joprojām darbojas bilingvāla skola, taču ziņu sižeti turpina apliecināt, ka miera aktīvismam ir maz piekritēju, un to apliecina arī Noama, kuras draugu loks pēc asiņainā konflikta Gazā turpina sarukt ik dienas. Taču uz skatuves, ne tikai dzimtajā Izraēlā uzstājoties ar sološovu, kam dots tāds pats nosaukums kā šīs filmas oriģinālnosaukums, viņa vienlaikus joko trīs valodās – ivritā, arābu un angļu – un dara to nesaudzīgi, norādot uz politisko liekvārdību un liekulību un aicinot ieraudzīt sarežģītās patiesības, kas viņai pašai skaidras kopš bērna kājas.
"Līgums uz deviņiem mēnešiem" ("9-Month Contract", 2025). Iepazīšanās ar Ketavanu Vašagašvili, visticamāk, bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem Tbilisi iedzīvotājas Žanas dzīvē. Reiz uz ielas dzīvojošā jaunā sieviete kļuva par K. Vašagašvili īsfilmas varoni, tad pieņēma palīdzību, taču, nostājusies aci pret aci ar realitāti – sieviete ar mazu bērnu un bez izglītības –, pieņēma lēmumu kļūt par surogātmāti. Gruzija ir populārs starptautiskās surogācijas pakalpojumu galamērķis, un šobrīd tā ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur surogācija joprojām pieejama ārvalstniekiem. Gruzijas valdība sola tuvākajā laikā šim jautājumam pievērsties, lai pasargātu surogātmāšu veselību un intereses, bet tikmēr pelēkajā zonā valda vilku pasaules likumi, kurus uz savas ādas ne reizi vien izjutusi Žana.
"Helsinku efekts" ("The Helsinki Effect", 2025). Savulaik iemantojusi apzīmējumus "maldīga un tukša" un "Austrumeiropas bēres" (tā to nodēvēja disidents Aleksandrs Solžeņicins), 1975. gada pasaules līderu konference Helsinkos kļuva par vienu no agrīnajiem pagrieziena punktiem ceļā uz Padomju Savienības sabrukumu un palīdzēja radīt pasauli, kas brīva no dzelzs priekškara. Taču Aukstā kara naratīvu kontekstā tā izmantoja mītus un diplomātiju, kas, dokumentēti simtiem stundu ierakstos un iepriekš slepenos dokumentos, nu, pateicoties mākslīgā intelekta asprātīgam izmantojumam, iezīmē varas drāmu uz visnozīmīgākās un vislielākās – pasaules lielās politikas – skatuves, kad Padomju Savienība visiem iespējamiem ieročiem mēģināja pārliecināt pārējo pasauli, ka tās ieņemtās teritorijas ir legālas un ka tas starptautiskajai sabiedrībai ir jāakceptē. Artura Franka izvēlētā metode stāsta veidošanai ir ironiska, bet izvēlētie fragmenti un uzstāšanās runas – precīzas, lai izzīmētu konferences gaitu, kuras sekas bija arī Austrumu bloka disidentu organizāciju veidošanās un cilvēktiesību aizsardzības grupu izveide Krievijā, Lietuvā, Ukrainā, Gruzijā, Čehoslovākijā un citās valstīs. Latvijā "Helsinki-86" bija pirmā neformālā cilvēktiesību aizstāvju grupa, kas atklāti oponēja padomju režīmam, 1987. gadā tā sarīkoja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un citas akcijas, kas savukārt aizsāka Trešo atmodu.
Uzziņa
Filmas – Rīgā un citviet Latvijā
- Filmas "Sadzīvot, bļāviens!" un "Meitenes neraud" demonstrēs arī Cēsīs un Jēkabpils novada Salā.
- Rēzeknē izrādīs "Meitenes neraud" un "Līgums uz deviņiem mēnešiem".
- Liepājā notiks filmu "Līgums uz deviņiem mēnešiem" un "Sadzīvot, bļāviens!" seansi.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu