Ir ieraksts — ir grupa; nav ieraksta — nav grupas. Neatceros, kam pieder šis teiciens, taču Latvijas progresīvā roka apvienības Vecās mājas nule kā izdotās vēsturisko ierakstu skaņuplates kontekstā šis ir trāpīgs apgalvojums.
Vecās mājas
Vecās mājas
4,5/5
Jā, daudzi atminas atsevišķas dziesmas, kas izskanējušas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, ietrāpījušas arī populārajā Mikrofona aptaujā, taču taustāmā formātā Veco māju kompozīcijas nebija izdotas.
Šo nozīmīgo balto plankumu Latvijas rokmūzikas vēsturē izdevies aizpildīt tikai šoruden, pateicoties VKKF un skaņuplašu izdevniecībai Plate (tās vadītājs Mārtiņš Krastiņš no lentēm restaurējies senos grupas skaņu ierakstus). Platē iekļautas deviņas kompozīcijas, kas ieskaņotas laikā no 1989. līdz 1992. gadam dažādās studijās, galvenokārt grupas mēģinājumu telpā Rīgas kinostudijas kompleksā Šmerlī, kā arī Latvijas Radio studijā. Lai arī īsajā grupas pastāvēšanas laikā tapis daudz vairāk muzikālā materiāla, turklāt ar dažādiem vokālistiem (Andris Smetanko, Armands Zavadskis, Ivars Cinkuss, Ēriks Budēvics, Imants Vanzovičs), vinilam konceptuāli atlasītas tikai tās kompozīcijas, kuras dzied pats komponists — Uģis Prauliņš.
Vecās mājas bija savrupa parādība Latvijas rokmūzikas vēsturē, arī muzikāli. Ietekmējoties no 60.—70. gadu progresīvā roka (Genesis, King Crimson, Jethro Tull, Focus u. c.), tā līdz galam neiederējās Latvijas mūzikas ainavā. Tobrīd modernajam postpanka strāvojumam, ko klausījās jaunieši, ar K. Remontu un Auroru priekšgalā, viņi bija par «vecmodīgu», savukārt konkurēt ar Līviem, Pērkonu vai Remix nebija iespējams sarežģīto kompozīciju un aranžējumu dēļ. Ne velti koncertos, lai spētu noturēt publikas uzmanību, Vecās mājas mēdza uzstāties trīs dažādos ampluā — kā folkmūzikas, progrroka un arī kā ballīšu mūzikas spēlētāji.
Iespējams, Veco māju mūzika tā arī paliktu pašu mūziķu personīgajās kolekcijās pārklājusies ar putekļu kārtu, ja ne bundzinieka Tāļa Gžibovska dēla Reiņa uzstājība un enerģija. Tieši no viņa nāca pirmais grūdiens apzināt Veco māju materiālu, tālāk pēc Jersika Records izdevniecības vadītāja Mareka Amerika ieteikuma pieslēdzās Krastiņš, un nu kopējiem spēkiem skaņuplate ar vairāk nekā 30 gadu nokavēšanos ir nonākusi pie klausītājiem.
Plati īpašā koncertā prezentēja septembra beigās tradicionālajās vinila dienās Rīgā, Vagonu ielas telpās. Grupas zelta sastāvs — komponists un taustiņinstrumentālists Uģis Prauliņš, ģitārists Armands Alksnis, basģitārists Andris Alviķis un Tālis Gžibovskis — nodemonstrēja augstu meistarību, ļaujot melomāniem pieredzēt tās sajūtas, kādas grupa sniedza publikai pirms 30 gadiem. Arī skaņuplatē iekļautās dziesmas nav tapušas ilgās ierakstu sesijās, Normunda Šnē virsvadībā tās ieskaņotas gandrīz dzīvajā — visiem spēlējot kopā un pēc tam veicot nelielas korekcijas.
Neapšaubāmi, Veco māju sirds un dvēsele ir Uģis Prauliņš. Cilvēks, kas 70. gadu beigās darbojās apvienībā Salve, bet vēlāk iesaistījās ansamblī Bizīteri, kurā,izmantojot arī tautas instrumentus (kokli, stabules),izpildījalatviešu tautasdziesmas ar akustiskajām ģitārām.
Prauliņa interese par folkloru, ārtroku, džezroku spilgti dokumentēta deviņos plates skaņdarbos. Viņam allaž bijusi raksturīga dažādu mitoloģisku priekšstatu spoguļošana, izjūtas radīšana. Šī savdabīgā komponista valoda, starp citu, pamanīta un novērtēta arī starptautiski — Prauliņa kordziesma The Nightingale (Lakstīgala) 2013. gadā nominēta prestižajai Grammy balvai.
Līdzās Veco māju muzikālajam materiālam Prauliņš rūpīgi atlasījis arī vārdu autorus, tie galvenokārt ir mūsu dzejas dižgari — Ojārs Vācietis, Fricis Bārda, Kārlis Skalbe u. c. Jā, šodien var pārmest, ka mūziķi nav mēģinājuši paust vēstījumu ar saviem vārdiem, savām domām, taču tieši progresīvajam rokam, kurā iestrādāti vairāku partiju, instrumentu uzslāņojumi, šāda akadēmiska pieeja tekstam ir attaisnojama.
Plates pirmajā pusē iekļautas četras kompozcijas, kas iezīmē grupas agrīno daiļradi, īpaši jāizceļ mazāk dzirdētais hārdroka eposs Uz pusēm, kurā saklausāmas atsauces uz žanra klasiķiem. Gaisīgā balāde Veltījums varētu būt viens no pirmajiem softroka skaņdarbiem Latvijas mūzikas kanonā, savukārt Ai, zeme kūpošā ar Skalbes vārdiem ir Veco māju skanējuma esence — mitoloģiski tēli, folkloras valodas klātbūtne, daudzdaļīga ārtrokam raksturīga kompozīcijas uzbūve. Arī skaņdarbs Atraidīšanas vārdi, kas iesākas gandrīz vai ar Stīva Reiha minimālisma citātu, atklāj četru profesionālu mūziķu sarežģītos prātus — vēlmi izlauzties no padomju dzelzs mucas, kurā 80. gadu beigās visi dzīvojām.
Otrā plates puse hronoloģiski ieskicē grupas 90. gadu daiļradi. Bungas skan modernāk, vairāk dominē sintezatori, brīžiem pat atgādinot Jumpravu, tieši Aigara Graubas muzicēšanas šķautni. Īpaši var izcelt Dzimteni ar ķeltiskajiem rotājumiem, kas, iespējams, radusies kā atbilde Gerija Mūra 1987. gada grāvējam Over The Hills And Far Away.
Skaņuplate, kuras vāku rotā mākslinieces Daces Kauliņas darbs, ir nozīmīgs Latvijas rokmūzikas vēstures dokuments, liekot Veco māju ieguldījumu novērtēt tikpat augstu kā citu labi zināmu Atmodas laika mūziķu veikumu.