Vientulības metafizika. Kauņas teātra režisora Roberta Vilsona pēdējā izrāde

Katrai parādībai Universa ceturtajā dimensijā, ko ikdienā mēs saucam par laiku, ir iezīmēta robeža, kuru pārkāpt mums nav dots. Arī zvaigznes dzimst, brīdi uzmirdz izplatījuma mūžīgajā haosā un dziest. Pie teātra pasaules debesjuma viena zvaigzne, kuras izstaroto gaismu nevarēja sajaukt ar kādu citu, izdzisa pagājušā gada 31. jūlijā, un to sauca Roberts Vilsons.

Viņš piedzima 1941. gadā Teksasā, studēja arhitektūru Bruklinā, glezniecību Parīzē un 1969. gadā ar nelielu mākslinieku grupu izveidoja kompāniju "Byrd Hoffman School of Byrds", kurā iestudēja savas pirmās izrādes. Starptautisku atzinību Vilsonam atnesa klusā opera "Deafman Glance", kuru viņš 1970. gadā radīja sadarbībā ar Reimondu Endrūsu. Parīze bija sajūsmā, un Luijs Aragons izteicās, ka Vilsons ir tas, "par ko mēs, sirreālisti, sapņojām, kas nāks pēc mums un ies tālāk par mums".

Roberta Vilsona radītā teātra jeb skatuves valoda ir unikāla un nav strikti definējama. Mēs līdz ar akadēmiķiem varam fiksēt un aplūkot komponentes, no kurām tā veidojas (kustība, mūzika, teksts, gaisma, aktiereksistences plastika utt.), taču tas maz ko pasaka par tās sintētisko iedarbību uz skatītāja uztveri. Režisora izteiksmes radītais vizuālais efekts scenogrāfiskajā telpā ar savām metafiziskajām transformācijām mērķtiecīgi atbrīvo skatītāja iztēles plūsmu, un tēlos ietvertie kultūras kodi vienlaikus bagātina un izpleš gan mūsu asociatīvo lauku, gan apziņu. Vilsons uzskatīja, ka "nav tāda brīža, kad nav kustības. Kamēr mēs dzīvojam, mēs kustamies, bet klusumā mēs apzināmies to kustību, kas norit mūsos iekšā". Tas ir tāds kā mūžīgi vibrējošs sākumpunkts, kuru režisors, harmonizējot ar paša iedibinātiem estētikas ideāliem un papildinot ar palēnināti ritmizētu kustību, vienmēr izmantoja savu dzīvo gleznu radīšanai uz skatuves. Vilsona izrāžu iracionālais stiegrojums nekad neizpalika bez enigmatiskiem mājieniem, viņa vīzijās ietvertā poēzija varēja patikt vai nepatikt, taču baudījumu, ko sniedza viņa iestudējumu skatīšanās, nez vai kādam izdosies sevī izdzēst.

Lielā mērā pateicoties Kauņas Drāmas teātra direktora Egidija Stancika tālredzīgajai un smalkjūtīgajai repertuāra politikai, teātra cienītājiem pēc "Doriana" ir parādījusies vēl viena iespēja šo īpašo baudījumu izjust un noskatīties Roberta Vilsona pēdējo izrādi "7 vientulības". Faktu pielūdzēji protams iebildīs, ka viņš pats šo iestudējumu nepabeidza, taču Šarla Šemēna pievienotā vērtība vairāk ir vērsta uz teksta jēgas salāgošanu ar vizualizējumu un izrādē ir niansēti saskaņota ar Vilsona norādījumiem un mizanscēniskajām skicēm, turklāt viņš to dara jau gadus divdesmit.

Vārdi un tēli izrādē reizēm iet katrs savu ceļu, reizēm konfrontējas, satiekas vai nesatiekas vizuālajā telpā un laikā.

Foto: Svetlana Batura, "Dramosteatras.lt"/Publicitātes

Izrādes dramaturģisko bāzi veido fragmenti no lietuviešu izcelsmes franču dzejnieka, diplomāta, mistiķa un simbolista Oskara Miloša (1877–1939) darbiem (dzeja, proza, fabulas), kas caur komplicētu scēniskās darbības un tēlainības struktūru aicina skatītāju iegremdēties tādos metafizikas jautājumos kā cilvēka vieta Visumā, vientulība, mīlestība, nāve un laika ritējums. Starp citu, Oskars Milošs bija pazīstamā čehu dzejnieka Česlava Miloša tēvocis, kurš viņam iemācīja atšķirt un nekad nenostādīt vienā līmenī pirmšķirīgo (talantu) ar otršķirīgo (viduvējību). Roberta Vilsona radītā iztēles konstrukcija sastāv no piecām daļām ar trim sekcijām katrā un vienas starpspēles. Tās centrā ir Dzejnieks (Dainis Svobons), kurš ved skatītāju cauri savai iedomu pasaulei pretī brīvībai un mūžībai.

Ienākot mājīgajā teātra zālē, publiku sagaida uz skatuves sēdošs mūks, kas savā nodabā šķirsta dzejoļu grāmatu un arvien vairāk uzjautrinās par izlasīto. Kad atveras priekškars, no tumsas palēnām iznirst Dzejnieka tēls: "Es esmu reta sēkla, kas smaržo pēc reiboņa’’ šajā vientulības pilnajā pasaulē, kuru dodos izzināt, "es jūtos nemirstīgs un esmu radīts, lai izzustu nebeidzamā tagadnē starp pagātni un nākotni". Režisora fantāzijas uzburtā bilde ir fascinējoša, Dzejniekam to dziļāk iepazīt palīdz dubultnieks, kuram iestudējumā piešķirti literatūrā labi pazīstamā dona Žuana personas vaibsti. Es gribu izprast cilvēka dzīves alkas un iekarošanas tieksmi – saka Dzejnieks – stāsti man par dzīvi, sapņiem un juteklisku nogurumu. Ceļojums sākas ar sarunām par mīlestības mistisko dabu, un dona Žuana atmiņās iesaistās Sganarels, Lola, tēvs, mūķene un daži gari, kuri scēniskajā telpā parādās kā krāšņi tērpti personāži un silueti pārsteidzoši niansētos izgaismojumos. Tālāk sarunas pievēršas pusmūža haosam, personības dalīšanās fenomenam un literatūrai kā atpestīšanas līdzeklim. Ceļojums uz brīdi apstājas pie okeāna, cerot tā plašumā attīrīt dvēseli no lepnības, iedomības un mūžības skumjā skatiena un atzīstot, ka esam tikai ceļinieki zemes virsū. Matērija, telpa un laiks rodas no kustības, un, pateicoties tai, pasaulē eksistē lietas un idejas. Sirds vienkārši ir kustība, kuru mēs saucam par sirdi.

Oskars Milošs mūža nogali pavadīja īpašumā netālu no Fonteblo meža putnu sabiedrībā. Viņš svilpoja melodiju no Vāgnera operas, un putni sēdās viņam uz rokām un pleciem. Izrādi noslēdz tēliem un vizuālām zīmēm piepildīta epizode – saruna ar putnu. Viss šajā Universā ir caurausts un piesātināts ar mūžību, un dzejnieks tajā ir nemirstīgs.

Iestudējumā ir ievītas arī divas Miloša fabulas un viena starpspēle ar Sallijas un Sjū sarunu "Maxima" veikalā par balto lāci, ko Sallija esot redzējusi uz ielas. Šie iespraudumi faktiski uz mirkli atslogo uztveri no poētiski metaforiskās vārdu, skaņu un attēlu plūsmas un "apdeito" to, liekot noprast, ka nekur tālu no muļķības slavinājuma cilvēks savā ikdienas eksistencē nav aizgājis, ka mūžīgās patiesības ir jāmeklē citur. Vārdi un tēli izrādē reizēm iet katrs savu ceļu, reizēm konfrontējas, satiekas vai nesatiekas vizuālajā telpā un laikā, reizēm iet viens otram garām vai savienojas ritmizētos ansambļos, lai pievērstu mūsu uzmanību tam, kas, režisoraprāt, citādi nav satverams un izsakāms. Vilsona pēdējā izrāde līdzinās tādam kā mākslinieka testamentam, kas projicēts ārpus viņa nāves, un tajā izmantotie subjektīvi abstraktie tēli iemieso sevī dvēseli, skaistumu un absurdu kā kustībā ietvertu Roberta Vilsona teātra esences izpausmi. Tā ir režisora pēdējā dāvana saviem skatītājiem, kuru Kauņas teātris velta viņa piemiņai.

Režisora izteiksmes radītais vizuālais efekts scenogrāfiskajā telpā ar savām metafiziskajām transformācijām mērķtiecīgi atbrīvo skatītāja iztēles plūsmu.

Foto: Svetlana Batura, "Dramosteatras.lt"/Publicitātes

Uzziņa

"7 vientulības", izrāde Kauņas Drāmas teātrī, balstīta Oskara Miloša darbos un veltīta režisora Roberta Vilsona piemiņai

• Režisors, dizaina un gaismas koncepta autors Roberts Vilsons, Šarla Šemēna teksta adaptācija, Hansa Jorna Brandenburga mūzika, scenogrāfe Stefānija Engelna, apgaismojumadizains Marčello Lumaka, tērpu dizains Flavija Rudžeri, "make-up" dizains Manu Haligana, videodizains Tomašs Jeziorski, mākslinieciskā sadarbība Thaiza Bozano.
• Lomās: Martina Gedvilaite, Kestutis Jakštas, Gitis Laskovs, Migle Navasaitīte, Agneška Ravdo, Dainis Svobons, Vladimirs Šerstabojevs.
• Nākamās izrādes: 24., 26., 27., 28. maijā.