Ar pieredzi Spānijas basketbolā

Krišjānis Pētersons (20) šopavasar iegāja Latvijas basketbola vēsturē kā jaunākais speciālists, kurš vadījis komandu un svinējis uzvaru augstākajā līgā.

"Latvijas Universitātes" treneris biznesa studijas nomainījis pret trenera zinību apgūšanu un guvis pārliecību, ka vēlas dzīvi saistīt ar šo sfēru.

"Esmu no Rīgas un sešu gadu vecumā sāku trenēties Alfrēda Kraukļa basketbola skolā. Piecpadsmit gadu vecumā Freds Bagatskis palīdzēja nokļūt Spānijas kluba "Valencia" akadēmijā, kur pats tobrīd spēlēja. Tas bija kovida pandēmijas laiks, Latvijā sacensības nevarēja notikt, bet Spānijā viss turpinājās. Kopumā pusotra gada laikā guvu ļoti vērtīgu pieredzi, iepazinu viņu basketbolu. Bija vairāki piedāvājumi palikt Spānijā, bet tas būtu pie jauniešiem, Latvijā aizbraucu atrādīties uz "Ventspili" un 16 gadu vecumā biju piesaistīts lielās komandas treniņiem, šķita, ka tā būs super iespēja, ka esmu nobriedis spert soli tālāk. Esmu pateicīgs Ventspilij par tiem diviem gadiem, bet varbūt pats nebiju gatavs vai arī tā nebija īstā vieta, kur šādā vecumā tikt pie šprices. Tad nokļuvu "Latvijas Universitātē" – vienu gadu kā spēlētājs un kopš pagājušās vasaras jau kā treneris," "Latvijas Avīzei" basketbolista karjeras gaitas ieskicē Krišjānis Pētersons.

Kā tu juties Spānijā, parasti teic, ka tur ir saaicināti daudzi ārzemnieki un ir īsta gaļas mašīna?

K. Pētersons: Diezgan tuvu patiesībai – izdzīvo stiprākais. Sākumā bija ilūzijas, ka kāds mani tur ļoti vēlas un būšu plānu augšējā plauktiņā. Bet, ja neesi galvastiesu pārāks par vietējiem, neviens treneris nedos tev priekšroku. Valensijā nebija daudz ārzemnieku, vairāk vietējā reģiona labākie jaunieši. Savu vietu izcīnīju, tiku pie spēles laika.

Kāpēc pagājušajā gadā nolēmi beigt karjeru un pievērsties trenēšanai?

Katrs sportists agrāk vai vēlāk saprot, kādi ir viņa griesti. Nāca piedāvājums no "Latvijas Universitātes" galvenā trenera Marta Ozolinkēviča kļūt par viņa asistentu, un ilgi nedomāju, trenēšana jau izsenis likusies interesanta, profesionālo dzīvi pēc karjeras gribēju saistīt ar basketbolu. Sapratu, ka katru dienu šāda iespēja nerodas. Pagājušajā gadā, kad Marts bija asistents, mums iznāca daudz diskusiju par spēli, rotācijām, visām detaļām, un treneris acīmredzot redzēja manī potenciālu.

Jau no pirmās dienas ļoti labi sastrādājāmies, sākumā bija jocīgi, ka trenēju arī vecākus spēlētājus, bērnības draugus, bet visi bija saprotoši.

Iepriekš biju patrenējis jauniešu grupas un arī individuāli, spēles izpratnei daudz deva laiks Ventspilī, cepuri nost trenerim Gintam Fogelim.

Divās spēlēs aizvietoji Ozolinkēviču un biji galvenais treneris, sensacionāli izcīnot uzvaru pret "Ogri", tādējādi liedzot viņiem iekļūt izslēgšanas turnīrā.

Bija divējādas sajūtas, jo savējos izsitu no "play off", bet tas ir basketbols. Saviem spēlētājiem teicu, ka ir sezonas pēdējās 40 minūtes, spēlējam brīvi un cīnāmies par uzvaru, lai noslēgtu uz labas nots. Tas uzrāviens iedos stimulu, gatavojoties nākamajai sezonai. Trenera darbs mani ir ievilcis, un "Latvijas Universitāte" ir lielisks atspēriena punkts.

Šosezon spēlēji Siguldas komandā "Ramirent" līgā un biji viens no visa turnīra rezultatīvākajiem spēlētājiem.

Jā, bet laika pašam trenēties ir ļoti maz, ceturtajā plānā. Cik varēju uz instinktiem, tik uzspēlēju, pats biju rezultatīvs, tomēr komandai tik labi nesekmējās.

Žanis Peiners izteicās, ka gados jauni viduvēji otrās līgas spēlētāji atsaka "Latvijas Universitātei" cerībā sagaidīt labu piedāvājumu no ārzemēm. Tu arī domā, ka viņu gaidas ir neatbilstošas meistarībai?

Džekiem jābūt reālistiskākiem par to, kas notiek basketbola pasaulē, ASV koledžās. Lielās naudas tur nemaksā tāpat vien, ar šādu statistiku otrajā līgā neviens pat junioru koledžā negaidīs atplestām rokām, vajadzīgs izsišanās punkts. Esmu vīlies, ka jaunie nesaprot, cik laba iespēja ir sevi parādīt "Latvijas Universitātē" Latvijas–Igaunijas līgā, ja vien neesi top talants un jauniešu izlasēs nemet tuvu 20 punktiem. Mums ir piemēri par tiem, kas aizbraukuši. Arī Eiropā būsi rezervistu pašā galā.

"Latvijas Universitātē" pirmo reizi spēlēja leģionāri, turklāt bez maksas. Kāda ir viņu motivācija?

Šo spēlētāju motivācija ir lielāka nekā mūsējiem, protams, ne visiem, bet, ja atbrauc uz okeāna otro pusi spēlēt par velti, ir ļoti jāmīl basketbols. Mums paveicās, labo piemēru bija vairāk nekā slikto.

Pagājušajā vasarā par komandas nākotni bija liela neziņa. Kā ir tagad?

Grūtākais, šķiet, ir pārvarēts. Piegājiens komplektācijā varētu būt līdzīgs kā šosezon, varbūt mazāk leģionāru.

Vizītkarte. Krišjānis Pētersons

• Dzimis 2006. gada 1. martā
• Basketbola treneris "Latvijas Universitātes" komandā.
• Studē trenera arodu Rīgas Stradiņa universitātē.
• Latvijas–Igaunijas līgā vienu sezonu nospēlēja "Latvijas Universitātes" sastāvā.
• Pārstāvējis Latvijas U-16 izlasi Eiropas čempionātā (2022.).
• Divas sezonas pavadījis Spānijas kluba "Valencia" akadēmijā.