Viedoklis: Lauksaimniecībā stratēģijas joprojām nav; jāiemācās sadarboties un vienoties

Aizvadītais gads bijis izaicinājumu pilns. Bet izaicinājumi savukārt sniedz vērtīgas mācībstundas, kas liek nonākt pie svarīgām atziņām un praktiskiem lēmumiem, kas būtu jāpieņem, lai veiksmīgāk virzītos uz priekšu. "Agro Tops" šāgada laikā uzklausījis arī daudz dažādu interesantu un vērā ņemamu viedokļu, kurus, gadam noslēdzoties, šķiet, būtu vērts atgādināt. Lai ir vēl kāds avots, no kura smelties atziņas.

Agita Hauka,Latvijas zemnieku federācijas vadītāja

Solis uz priekšu, divi – atpakaļ

Ar kooperāciju mums nereti ir tā, ka speram soli uz priekšu, bet tad divus atpakaļ. Ir nozares, kur tā attīstās veiksmīgi, un ir tādas, kur buksē. Man šķiet, ka 50 padomju gados visa mūsu domāšana tika nojaukta, bet mainīt domāšanu nav nemaz tik vienkārši, īpaši tai paaudzei, kas šos padomju laikus pieredzējusi. Protams, jaunā paaudze uz daudz ko raugās citādi, un tas ir labi, taču joprojām laukos dominē pašreizējie piecdesmitgadnieki un sešdesmitgadnieki.

Pieredzes braucienos uz Zviedriju labi redzējām, ka tur zemnieki tāpat strādā vaiga sviedros un uz jautājumu, kad ir bijuši atvaļinājumā, tāpat atbild – kas tas tāds? Taču kooperatīvs ir tas, kas noņem viņiem lieku stresu par saražotās produkcijas realizāciju. Viņi gan graudus, gan gaļu un pienu nodod kooperatīvam, viņi tam uzticas un neapstrīd tā lēmumus. Tādējādi viņiem paliek vairāk laika gan darbam, gan ģimenei, gan atpūtai. 

Mēs apstrīdam visu un visus, tāpēc esam lielākā stresā un lielākā laika trūkumā, jo nereti paši gan ražojam, gan tirgojam. 

Skaidrs, ka tas nav viegli. Bet paši vien izvēlamies šādu ceļu. Zviedri arī ar kaimiņiem prot ļoti labi sadarboties un kooperēties, viņi palīdz cits citam, saimniecības arī neiegādājas vienādu tehniku, bet savstarpēji vienojas, ko kurš pirks, tad saplāno darbus tā, lai var savstarpēji mainīties. Gada beigās visi sasēžas pie viena galda, sarēķina darba stundas, un tam, kurš sniedzis vairāk pakalpojumu citiem, tiek arī samaksāts. Viņiem tas nerada nekādas problēmas.

Stratēģijas izjūk to apspriešanas laikā

Faktiski pēdējo 15 gadu laikā ir bijuši vairāki piegājieni, lai izveidotu nozares stratēģiju. Bet, tiklīdz tā nonāk līdz apspriešanai, tā tiek pilnībā izārdīta, jo katrs sāk vilkt deķīti uz savu pusi. 

Visi kopā tādā abstraktā līmenī prasām to kopīgo bildi, kopīgo skatījumu, kopīgo attīstību, bet katrs atsevišķi lielākoties domājam tikai savas saimniecības vai savas nozares ietvaros.

 Parasti neviens īsti nevēlas nedz piekāpties, nedz paieties otram pretim.

Manuprāt, laukos ir vieta visiem – gan lielajiem eksportētājiem, gan vidējām ražojošām saimniecībām, gan ģimenes uzņēmumiem. Un stratēģija būtu jāveido tā, lai visi arī varētu pastāvēt un attīstīties. Eiropas nauda jau nepieder kādai vienai lauksaimnieku grupai, tā ir kopēja un paredzēta lauku attīstībai kopumā. Neviena programma taču neparedz mazai saimniecībai miljonos mērāmu atbalstu, un tas arī nav vajadzīgs. Runa ir par saprātīgi sabalansētu atbalstu, kas dotu iespējas visiem, kuri grib dzīvot, strādāt un pelnīt naudu laukos.

Diemžēl jāteic, ka liela loma ir tam, kas notiek nozares aizkulisēs. Ir spēlētāji, kas mēdz ministrijā ienākt pa sētas durvīm un teju norādīt, kādi lēmumi būtu vai nebūtu pieņemami. Par to skaļi nerunā, bet visi to zina. Ja nebūtu tādas skabargas kā es un manu domubiedru, tad, iespējams, katrā pagastā mums būtu pa vienai lielsaimniecībai, kur pārējie labākajā gadījumā strādātu algotu darbu, bet sliktākajā – dotos peļņā uz citu valsti. Un viss. Bet kāpēc latvietim savā zemē vispār būtu jākalpo kādam citam, īpaši cittautietim? Viņš pats var būt saimnieks savā zemē, lai cik liela vai maza tā būtu, kaut ko ražot, pārdot un nopelnīt iztiku sev un savai ģimenei. Mums nav jāiet pa pēdām igauņiem, kas ar savu kursu uz lielsaimniecībām nu ir spiesti braukt pirkt dārzeņus pie mums, jo pašiem vairs faktiski nav dārzeņu audzētāju. Vai mums arī to vajag? Kāda tagad izskatītos Latgale, ja tur vairs nebūtu mazo saimniecību? Tukša! Ir taču zināms, kā dažs labs Latgales lielsaimnieks teju piespiedu kārtā liek mazajiem savas zemes platības pārdot viņam. Kā saka – stilam nav nozīmes, galvenais ir rezultāts. Un tad vēl runājam par patriotismu un vienotu Latviju. Nožēlojami.