Viedoklis: Nelabvēlīgie gadi pārbauda zemnieku neatkarību un ražotspējas


Aizvadītais gads bijis izaicinājumu pilns. Bet izaicinājumi savukārt sniedz vērtīgas mācībstundas, kas liek nonākt pie svarīgām atziņām un praktiskiem lēmumiem, kas būtu jāpieņem, lai veiksmīgāk virzītos uz priekšu. "Agro Tops" šāgada laikā uzklausījis arī daudz dažādu interesantu un vērā ņemamu viedokļu, kurus, gadam noslēdzoties, šķiet, būtu vērts atgādināt. Lai ir vēl kāds avots, no kura smelties atziņas.

Gatis Ozols, 
Priekules pagasta zemnieku saimniecības "Nodegi" saimnieks


Trīs lauksaimniecībai nelabvēlīgie gadi pārbauda, cik mēs esam neatkarīgi, ražīgi, konkurētspējīgi. Patlaban daudzi kolēģi sūdzas, cik viņiem slikti sokas. Tas nozīmē, ka kara laikā neesam bijuši gatavi kaut kādai situācijai. Pēdējos trīs gadus lauksaimniecībā vērtēju no šāda skatpunkta un pavisam mierīgi. Jo vieglāk pārbaudījumam izej cauri, jo labāk jūties. 


Salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem mazāk rēķinu nākotnes iespējamo peļņu, ko varēšu nopirkt, cik spīdīga būs tehnika, kā es sekoju līdzi un ieviešu modernās tehnoloģijas. 

Es uz lauksaimniecību skatos un vērtēju to vairāk kā sistēmu, kas darbojas dabā un kur notiek ekoloģiskā mijiedarbība. Aug augi, barojas dzīvnieki, ir putni, kukaiņi u. c. Pamatā daba visu regulē, viss ir līdzsvarā. Cilvēks nav vajadzīgs. Mana loma šajā sistēmā nav ieiet, paņemt un pelnīt naudu, ar ko vien var. 

Cilvēks dabas sistēmu ir izārdījis burtiski visu no augšas līdz apakšai un tagad mēģina kaut ko saglābt. Es runāju par klasisko lauksaimniecību. 

Patlaban es to redzu kā ļoti atrautu no dabas. Lielākā daļa nozarē iesaistīto cilvēku ir ļoti atrauti no dabas. 


Patlaban saistībā ar īpašajiem dabas apstākļiem diezgan daudz dzirdam jēdzienu neiegūtā peļņa. Tā nedrīkstētu būt. Kas ir tava neiegūtā peļņa? Vai zināšanu trūkums, nepareiza saimniekošana vai atkarība no kaut kā, vai tavi parādi? Vai ceļš, pa kuru ej? Darbojies citā virzienā, un peļņa, iespējams, būs! Ja peļņa nav garantēta, ja nesanāk, tad valstij, nodokļu maksātājiem ir jāsavāc nauda un jānodrošina peļņa? Es it kā esmu saimnieku pusē, tomēr šādu uzstādījumu nepieņemu. Atbildīgiem tomēr ir jābūt pašiem saimniekiem. Protams, ir ārkārtas gadījumi, ārpus visiem rāmjiem, tomēr svarīgi, cik pats esi tiem gatavs. Dabā tāda ārpus visa, visticamāk, nav. Zemeslode būtu aizgājusi bojā, ja būtu. Jā, ir mazāks dzīvsvara pieaugums lopiem, mazāk izaug zāle vai graudaugi, tomēr visi uzreiz šai situācijai pielāgojas.


Ja mēs mācētu lasīt dabu kā grāmatu, kas lauksaimniekam būtu jādara, lai, skatoties dabā, spētu paredzēt notikumus uz priekšu, nevis vien sadzirdēt Briča teikto tālrādē, iespējams, mēs būtu gudrāki, zinošāki un arī pļaujai īsto brīdi spētu atrast. Lai gan patlaban tas patiešām ir grūti tāpēc, ka klimats ir sačakarēts. 


Ir jāmaina domāšana 


un pieeja saimniekošanai


Mans moto ir šāds: daba nemāca dzīvot pēc noteikumiem. Tā rāda, kā ir, kā viss plūst, mainās un atgriežas, kā nekas netiek piespiests, tomēr viss notiek savā laikā. Tur nav ilūziju par kontroli, par augstāku nozīmi vai par pastāvību. Tomēr tur ir dziļa jēga – ne izskaidrojamā, bet sajūtamā. Tāpēc, jā, daba var būt vispatiesākā grāmata, ja vien cilvēks pārstāj meklēt konkrētu stāstu un iemācās lasīt to ar sirdi, nevis ar ego. Es cenšos tajā virzienā iet. Un mans virziens ir augsne. Visi virzieni, kas augsnei kaut ko dod, ir mani virzieni. Mana sistēma ir balstīta uz mikroorganismu barošanu, jo augsnes spēks ir dzīvajā procesā, kas notiek starp mikroorganismiem, augiem un organisko vielu. Es, piedaloties procesā, palīdzu augiem un augsnei, ņemu vien tik, cik zeme man dod. Es nevēlos ņemt vairāk, nodarot pāri. Kad sistēma darbojas, tā ļoti dāsni man pateicas. 


Varbūt ir pienācis laiks mainīt domāšanu un saimniekošanu? Varbūt ir pienācis laiks uzdot jautājumus: vai gribam savos bērnos iezīmēt vēl lielākas rūpju rievas; vai gribam viņus vispār aizbaidīt prom no lauksaimniecības nozares? Vai tiešām tās ir īstās vērtības, ko vēlamies nodot tālāk – sistēmu, kur vairāk paņemt un mazāk dot? Sistēmu, kur viss kļūst arvien atkarīgāks no veiksmes un neprognozējamiem dabas apstākļiem un kur raizes par peļņu aizēno prieku par darbu?