Sava enerģija: Paņemt siltumu gudri: optimizējot iespējas

Centralizētā siltumapgāde Latvijā pēdējos divdesmit gados ir būtiski attīstījusies, tomēr līdz galam nesakārtotie likumi un niecīgais atbalsts inovācijai joprojām liedz plaši izmantot siltumapgādes kombinēto risinājumu priekšrocības un arī alternatīvos kurināmos.

"Aizvien vairāk pārejot no dabasgāzes uz šķeldas kurināmo centralizētajā siltumapgādē, Latvija izmanto savu nacionālo resursu koksni un audzē energoneatkarību. Vienlaikus siltuma ražotāji meklē energoefektivitātes iespējas – renovē un optimizē siltumtīklus. Tomēr ar pāreju no dabasgāzes uz šķeldu vienlaikus radām sev vidēja termiņa risku," norāda Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta RTU asociētā profesore Ieva Pakere. Kāds ir šis risks? I. Pakere vērš uzmanību, ka, arī dedzinot koksni, rodas vides piesārņojums, tāpat arī koksne jāizmanto vērtīgāku produktu ražošanā, nevis sadedzināšanai.

Daudzās Eiropas valstīs siltuma ražošanā izmanto siltumsūkņus un to darbināšanā atjaunojamos energoresursus. Siltuma ražošana ar elektroenerģiju cita starpā rada arī vairākas priekšrocības – nerodas emisijas, nav dūmgāzu. Latvijā šo tendenci vēl neredzam un, visticamāk, tuvākajā nākotnē arī neredzēsim, tāpēc ka elektroenerģijas vidējais cenu līmenis ir pārlieku augsts, lai šāds modelis būtu stabili pievilcīgs.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) februāra sākumā ziņoja par valdības apstiprinātu atbalstu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem centralizētajā siltumapgādē. Šie līdzekļi tiks izmantoti, lai samazinātu gaisa piesārņojuma radīto negatīvo ietekmi, uzlabojot izmantoto sadedzināšanas iekārtu darbību un ieviešot tehniskos risinājumus, kas samazina putekļu (daļiņu) emisijas gaisā. Projektu pieteikumu iesniegšana sākšoties šā gada 1. martā.

Pasākumam kopējais pieejamais finansējums ir 5,64 milj. eiro, toskait Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums 2,82 milj. eiro un atbalsta intensitāte līdz 50% no projekta kopējām attiecināmajām izmaksām. 

Atbalsts palīdzēšot uzlabot dzīves apstākļus vairāk nekā 76 000 pilsētās dzīvojošo cilvēku.

Siltumu svarīgi uzkrāt

Tomēr ES naudas atbalsts Latvijā tikpat kā netiek izmantots siltumapgādes inovācijām. Vienīgais inovatīvais projekts kopš 2017. gada, kad sāka atbalstīt energoefektīvus siltumapgādes risinājumus, ir pašvaldības SIA "Salaspils siltums" pirms trīs gadiem Salaspilī uzbūvētais saules kolektoru parks, kura būvniecībai atbalstu izdevās iegūt vien saistībā ar projektā iekļauto šķeldas katlumāju. Asociētā profesore I. Pakere arī vērš uzmanību, ka Latvijai būtu jātiecas siltuma akumulācijas virzienā, kā tas darīts iepriekš pieminētajā projektā. SIA "Salaspils siltums" Latvijā joprojām ir viens no retajiem siltumapgādes uzņēmumiem, kas siltumu uzkrāj akumulācijas tvertnē un piegādā to iedzīvotājiem, ņemot vērā dabas apstākļus un tirgus situāciju. Faktiski – līdzās tam vienīgi milzis "Latvenergo" ir izbūvējis liela mēroga akumulācijas tvertni, lai efektīvāk darbotos uzņēmuma koģenerācijas stacija.

I. Pakere teic, ka citās valstīs atšķirībā no Latvijas siltuma ražošanai izmanto lieljaudas siltumsūkņus. To jauda pārsniedz 1 MW. Izaicinājums ir pieejams siltuma avots – ūdens, piemēram, upes tuvums; vai – situācijā, kad notiek siltuma atgūšana no procesiem, piemēram, datu centrs, kura izdalīto siltumu būtu iespējams izmantot. 

Vācijā jau patlaban ir aizliegts būvēt jaunus datu centrus, kam nav izveidota siltuma izmantošanas sistēma. 

ES šāds nosacījums būs obligāts no 2026. gada. Latvijā pirmo datu centra atlikumsiltumu SIA "Salaspils siltums" ir iecerējis sākt izmantot šajā gadā. I. Pakere arī teic, ka siltumapgādē var izmantot notekūdeņu sistēmu, tādā gadījumā siltumtīkli jābūvē nedaudz tālāk – notekūdeņu attīrīšanas iekārtas parasti atrodas tālāk no pilsētas. Ir tehniski risinājumi siltuma ieguvei arī no zemes. Tātad ir alternatīvas tradicionālajai siltuma ieguvei, ar kuru saprotam fosilā un biokurināmā dedzināšanu, tomēr to izmantošana Latvijā aizvien nav atbalstīta.

Ģeotermālā siltuma izpēte bez virzības

"Latvijas Avīze" 2020. gadā jau vēstīja, ka termālo ūdeņu temperatūra zem Elejas Jelgavas novadā aptuveni pusotra kilometra dziļumā sasniedz +60 grādus. Šo termālo ūdeņu siltumu varētu izmantot saimnieciskajai darbībai, turklāt ar 90% lielu ES atbalstu, tomēr neesot gala patērētāju. Dace Kaņepone, Jelgavas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, teic, ka novada pašvaldība pirms vairākiem gadiem vērsās gan Ekonomikas ministrijā, gan Finanšu ministrijā un arī prezentēja pārstāvošajām institūcijām Eiropas Savienības struktūrfondu ietvaros savu piedāvājumu rast kopīgu finansiālu atbalstu zinātniski aprēķinātajiem izpētes darbiem, tomēr tālāka rezonanse šīm darbībām nesekoja. 

"Ģeotermālā siltuma izpētei, lai arī tā ir zināma alternatīva teritorijas attīstības potenciālā, pēdējos gados nav virzības. 

Līdz ar to sagatavotie izpētes dati, aprēķini un apkopotie ekspertu atzinumi par dabas anomālijas apslēptajiem resursiem dzīlēs Elejas pusē tā arī paliek tikai kā teorētiski pieņēmumi," tā D. Kaņepone.

Nacionālajā attīstības plānā gan ticis iekļauts formulējums, ka ģeotermālais siltums ir potenciāla alternatīva, lai tā izpētei varētu piešķirt finansējumu no projektiem vai valsts mērķprogrammām, tomēr tam nav sekojis ne idejiskais, ne finansiālais atbalsts. "Varētu teikt, ka Jelgavas novada pašvaldība šajā jautājumā nav sadzirdēta, jo tā vairākkārt paudusi, ka pati ar savu finansējuma līdzdalību šādu izpēti vai projekta realizāciju īstenot nevar, savukārt tādās programmās, kurās ģeotermālā siltuma izpētei varētu tikt piešķirts ES līdzfinansējums, to aizēnojušas citas prioritātes," secina Jelgavas novada pārstāve. Viņa precizē – lai pārliecinātu gan sabiedrību, gan valsts lēmējvaru par to, ka arī Latvijas areālā ir iespējams izmantot ģeotermālo siltumu, būtu nepieciešams vismaz 200 000 eiro ieguldījums testa urbuma veikšanai. Tādā gadījumā varētu pamatot un apstiprināt izstrādātā ekonomiskā aprēķina un zinātniskās izpētes pamatdatus. Tomēr Jelgavas novada pašvaldībai nav ne budžeta līdzekļu, nedz arī idejiskā atbalsta vai valsts institūciju un ministriju sniegtā iedrošinājuma šāda projekta īstenošanai.

Par siltumapgādi atbildīgā Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) ģeotermālo ūdeņu apguves iespējas Elejā nekomentēja.

Kāda ir valsts politika

Baiba Jakobsone, KEM Stratēģiskās koordinācijas departamenta direktores vietniece, teic, ka atbilstoši Latvijas Nacionālā klimata un enerģētikas plāna projektam (NEKP) Latvijas siltumapgādē atjaunojamās enerģijas (AE) īpatsvars jau ilgāku laiku pārsniedz 50% un tuvākajos gados varētu vēl palielināties, pārsniedzot 60%. To galvenokārt nodrošinātu ar cietās biomasas kurināmo.

Bāzes scenārijā līdz 2030. gadam atjaunīgās siltumenerģijas īpatsvars kopējā siltumapgādē būtiski nemainīšoties, nedaudz pārsniedzot 60%. NEKP paredz, ka atjaunīgās enerģijas īpatsvaram siltumenerģijas sektorā būtu jāsasniedz 66,4%.

Pārsteidz, ka vien patlaban, 2024. gadā, KEM ir sākusi darbu pie atbalsta nosacījumu gatavošanas ES fondu 2021.–2027. gada plānošanas perioda atbalsta programmai energoefektivitātes veicināšanai centralizētajā siltumapgādē, tostarp paredzot investīcijas arī jaunu pieslēgumu izbūvei. 

"Atbalsta saņēmēji attiecīgajā programmā būs centralizētās siltumapgādes uzņēmumi, tostarp pašvaldību kapitālsabiedrības. Aizdevuma saņemšanas nosacījumus publiskajai apspriedei plānots nodot tuvāko mēnešu laikā," 

teic B. Jakobsone.

Saeimā šā gada 13. februārī skatīja KEM gatavotos labojumus Enerģētikas likumprojektā. "Daļa no labojumiem ir saistīti ar atjaunīgo energoresursu, jo īpaši bezemisiju tehnoloģiju, īpatsvara pieaugumu centralizētajā siltumapgādē," teic B. Jakobsone. Biedrībā "Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija" gan iepriekš minētos labojumus vērtē kā nepietiekamus.

"Mērķis ir nodrošināt, lai siltumapgādē tiktu izvēlēti risinājumi, kas ierobežo klimata pārmaiņas un mazina gaisa piesārņojumu. Katra pašvaldība var brīvi izvēlēties, kādus risinājumus tā ievieš, to nosakot savos saistošajos noteikumos," teic B. Jakobsone. Viņa prognozē, ka nākamajos gados, kad aizvien vairāk mājokļu un ēku īpašnieku būs veikuši mājokļu atjaunošanu un remontu, kopējais pieprasījums pēc siltumenerģijas samazināsies, turklāt arī mainīsies siltumapgādes tehnoloģiskās īpatnības, proti, ir sagaidāms, ka izplatītāka kļūs siltumenerģijas apgāde ar zemas temperatūras siltumapgādes sistēmām.

Arī individuālajā apkurē vēl aizvien pieaug bezemisiju siltumapgādes tehnoloģiju – siltumsūkņu – popularitāte, tomēr jauno sistēmu uzstādīšanai ir arī būtiski šķēršļi. 

"Tieši individuālās apkures modernizācija un kaitīgo emisiju samazināšana ilgākā termiņā ir būtisks izaicinājums Latvijas siltumapgādes sektorā. 

Tas tāpēc, ka dzīvojamo mājokļu segmentā ir samērā daudz tehniski novecojušu apkures iekārtu, turklāt kopējais ēku tehniskais stāvoklis ir bēdīgs," tā B. Jakobsone.

Uzņēmums apsteidz likumdevējus

Pašvaldības SIA "Salaspils siltums" Salaspilī, kur dzīvo aptuveni 20 000 cilvēku, vēl pirms desmit gadiem siltumapgādē izmantoja vien dabasgāzi. Pirms trīs gadiem uzņēmums izveidoja kombinēto siltumapgādi, kur 70% kurināmā ir kokapstrādes atlikumi – šķelda, bet 16–20% siltumresursu nodrošina 6,5 hektāru platībā izvietotie saules kolektori. Siltumu uzkrāj 8000 kubikmetru tilpuma akumulācijas tvertnē (to uz tvertni sūknē ar uzņēmuma saules paneļu ražoto elektroenerģiju). Visbeidzot 10% liels īpatsvars ir dabasgāzei, ko izmanto vien īpaši zemas gaisa temperatūras brīžos. "Salaspils siltuma" teritorijā uzstādītais saules kolektoru lauks no saules vai no PV baterijām atšķiras ar to, ka tajā tieši no saules ražo siltumu. Lietderības koeficients ir 98%.

"Tātad 98 procentus no starojuma pārvēršam enerģijā. Salīdzinājumam – elektroenerģiju ražojošajiem saules paneļiem jau 30% lietderības koeficients ir ļoti daudz," uzsver SIA "Salaspils siltums" valdes priekšsēdētāja Ina Bērziņa-Veita. "Viss, ko dedzinām, rada emisijas. Tomēr Latvijā, ziemeļu valstī, no dedzināmā kurināmā nevaram atteikties. Salaspilī divās katlumājās dedzinām nekur citviet neizmantojamus kokapstrādes atlikumus, tostarp mizas, zarus, pelēko masu, nevis lietkoksni. Ja tā trūdētu zemē, radītu vairāk emisiju nekā patlaban, kad no dūmgāzēm noņemam visu iespējamo siltumu un dūmgāzes filtrējam. Šā iemesla dēļ īstenojam dabisku atjaunojamo ciklu. Kopš 2023. gada mums ir jāpierāda šķeldas ilgtspēja, tātad tās izcelsme un vai tās ieguves laikā nav kaitēts bioloģiskajai daudzveidībai. Pelnus atgriežam augsnē. Šķeldas kurināmā aprites cikls ir ļoti dabisks."

Trīs dažādi kurināmā veidi Salaspilī ļauj diversificēt riskus un ražot siltumu no katrā brīdī vislētākā kurināmā. 

Īpaši svarīga siltuma ražošanā ir akumulācijas tvertne. "Mēs visu enerģiju no saules kolektoru lauka noņemam, pa dienu sasildīto šķidrumu sapumpējam mucā un vakarā, cik vajadzīgs, atdodam pilsētai. Vasarā vairāk nekā 90 procentus karstā ūdens pilsētai nodrošina saule," tā I. Bērziņa-Veita. Siltuma ražošanas jauda uzņēmumā ir aptuveni 11 MW, gada laikā tas saražo aptuveni 65 000 MWh siltuma enerģijas. Jēdziens "megavatstunda siltuma" lielākajai daļai patērētāju izsaka maz, tāpēc I. Bērziņa-Veita piedāvā uzskatāmu piemēru. Pēc vienpadsmit ar autonomiem gāzes katliem apkurināto daudzdzīvokļu namu pieslēgšanās Salaspils kopējam siltumtīklam iedzīvotāju siltuma rēķini samazinājās divarpus reižu. "Mēs redzam gaisa temperatūru, zinām, cik daudz vajadzēs patēriņam, tā ir vesela milzīga sistēma, kur darbības efektivitāte ir vajadzīga katrā tās posmā. Mēs vērtējam patēriņu namos – ir svarīgi, lai tos nepārkurina un izmanto visu; sazināmies ar patērētājiem, kad vajag ko regulēt," siltumapgādes vadību raksturo I. Bērziņa-Veita.

Par ceturtdaļu lētāk nekā Rīgā

Patlaban Salaspilī siltuma tarifs ir 65 eiro/MWh, kas uzskatāms par vidēji zemu maksu. Salīdzinājumam – Rīgā AS "Rīgas siltums" pārdod siltumu par 87 eiro/MWh. SIA "Salaspils siltums" valdes priekšsēdētāja gan uzsver – salīdzināt pilsētās vai pagastos noteikto maksu par siltumu dažādu iemeslu dēļ nav korekti: 

"Lielākiem ražotājiem ir mazākas fiksētās izmaksas, tomēr mēs par savu cenu esam ļoti lepni. Tas tāpēc, ka tā ir stabila. 

Kad pirms vairākiem gadiem bija trakā krīze, kad dažiem siltuma ražotājiem maksa bija noteikta tuvu 200 eiro/MWh, mums tā visu laiku turējās pie 70 eiro/MWh. Turklāt iedzīvotāji vēl saņēma atbalstu. Stabilu cenu varējām turēt mūsu īstenotās siltuma avotu diversifikācijas dēļ. Mums ir gāze, šķelda, mums ir saule, ir akumulācijas tvertne. Būs vēl siltumsūkņi, patlaban vērtējam vislabāko iepirkuma rīkošanas modeli." Piebildīsim, ka termina "atlikumsiltums", ar kuru saprot dažādu ražošanas procesu laikā kā blakusproduktu izdalīto siltumu, Enerģētikas likumā ir iecerēts ieviest vien ar pēdējiem likuma labojumiem, kurus Saeimā sāka vērtēt aizvadītajā nedēļā. "Salaspils siltums" jau šajā gadā ir iecerējis izmantot siltumu no tuvumā būvētā datu centra, kā arī ņemt siltumu no tuvumā darbojošās zemnieku saimniecības "Ezerkauliņi" biogāzes ražotnes, kur siltuma ražošanai izmanto dārzeņu un to pārstrādes atlikumus.

Svarīgi arī, ka Salaspilī ir sakārtotas siltumtrases visā to vairāk nekā divdesmit kilometru garumā, to zudumi nepārsniedz 9% gadā.

Salaspils modelis visiem nederēs

I. Bērziņa-Veita uzsver, ka Salaspilī izveidotais kombinētais siltumapgādes modelis noteikti nav izmantojams ļoti daudzās pašvaldībās. Iemesli ir šādi: 1) siltuma ražošanai no saules enerģijas ir vajadzīga zeme (Salaspilī saules kolektori aizņem 6,5 ha lielu platību, visa uzņēmuma teritorija ir aptuveni 13 ha); 2) jābūt ļoti maziem siltuma zudumiem siltumtrasēs.

I. Bērziņa-Veita vada arī Latvijas Siltumuzņēmumu asociāciju. 

SIA "Salaspils siltums" valdes priekšsēdētāja ir pārliecināta, ka elektrotīkli, visticamāk, pēc kāda laika piemaksās, lai varētu kāds noņemt un uzkrāt elektroenerģiju tīklu pārslodzes brīžos. 

Un kombinētās siltumapgādes uzņēmums šādos brīžos var šo elektroenerģiju paņemt un uzkrāt akumulācijas tvertnēs. Viņa arī atklāj, ka Salaspilī ir iecerēts būvēt vēl vienu siltuma akumulācijas tvertni, kur uzkrās no lētās elektroenerģijas ražoto siltumu.

Asociētā profesore I. Pakere uzsver, ka siltumapgāde patlaban kļūst un nākotnē būs vēl sarežģītāka. Siltuma ražotājiem, lai saglabātu pieņemamu cenu, būs jāiet līdzi laikam. Latvijā siltuma ražošana no vēja ražotās elektroenerģijas plaši varētu attīstīties pēc 6–7 gadiem, kad jābūt uzbūvētiem lielajiem vēja parkiem.

Patlaban redzam stingru prasību ieviešanu šķeldas un biomasas kurināmajam. Tas kļūšot dārgāks. Bet pie samērā augstas kurināmā cenas kļūst izdevīgas inovatīvās siltumapgādes tehnoloģijas. "No vēja ražotā elektroenerģija maksā lēti, tomēr vējš nepūš bez pārtraukuma, tāpēc ir vajadzīgi kombinētie risinājumi. Tas ir sarežģītāk, nekā ieslēgt biomasas katlu," tā I. Pakere.

Sava enerģija

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".