Galvenais ir piecelties. Saruna ar rakstnieci Ilzi Upīti

Martā iznāks grāmatā, bet jau tūlīt pie "Latvijas Avīzes" lasītājiem turpinājumos nonāks Ilzes Upītes jaunākais romāns "Fortūnas izvēle".

Pēc vairākiem Zviedrijā pavadītiem gadiem Odrija atgriežas Latvijā. Dzīve jauno sievieti nav saudzējusi: tēvs miris jau viņas bērnībā, deviņpadsmit gados savas pārgalvības dēļ smagi cietusi avārijā, tās dēļ izirusi arī pirmā īstā mīlestība. Zviedrijā Odai izdevies uzbūvēt gan profesionālo, gan privāto dzīvi, tomēr nupat vīrs pateicis, ka vēlas šķirties, jo iemīlējies citā. Atkal viss jāsāk no sākuma, tomēr tagad viņa vairs nav tā patmīlīgā, impulsīvā būtne, kuru iepazinām romānā “Fortūnas domino”. Attiecības ar lielo māsu Grētu kļuvušas līdzvērtīgākas, un pēc nejaušas satikšanās Odrija jūtas gatava atjaunot arī attiecības ar Ēriku. Vai tā būs tikai draudzība, vai arī senās jūtas atgriezīsies jaunā, nobriedušākā formā?

Tiem, kas lasījuši “Fortūnas domino”, šī būs lieliska iespēja atkal satikt, bet pārējiem iepazīt Odriju un viņas lielo māsu Grētu. Vai pastāstīsi, lūdzu, kā pie tevis atnāca Grētas un Odas tēli un ko viņas piedzīvojušas laikā starp abiem romāniem?

I. Upīte: Nav nekāds noslēpums, ka “Fortūnas domino” pie manis atnāca visvieglāk no visām līdzšinējām grāmatām, informācija plūda pa pirkstu galiem, un es ļoti skaidri redzēju arī Grētas un Odrijas attiecību rakstu. Viņas abas bija meklējumos, lai gan katra meklēja kaut ko savu. Grētai vajadzēja atrast savu profesionālo ceļu, lai darītu to, ko viņa tiešām gribēja, savukārt Odrija vidusskolas pēdējā klasē gatavojās spert soli pieaugušāka cilvēka dzīvē. Pats galvenais – Grētas pasaulē dominēja jautājums, “kā es padarīšu sevi laimīgu”, bet Odrijas dzīvē – “kādas lietas mani padarīs laimīgu”.

Šajā laikā viņas abas iemācījušās, kā tas ir – būt jaunās lomās. Grētas gadījumā tā ir sievas un mātes loma. Kaut arī viņa kļuvusi rūdītāka, tas tāpat nepasargā no brīžiem, kad jūtas ievainojama, apmulsusi un šaubās – vai esmu gana laba? Vai esmu darījusi gana labi? Droši vien tāpat kā vairums no mums kādā dzīves periodā. Savukārt jaunākā māsa Odrija ir mācījusies, kā izkāpt no upura lomas un ņemt dzīves grožus savās rokās. Viņas atskabargainums ir daļēji transformējies apzinātākā dzīves pozīcijā, mazliet pieklusis egoisms.

“Fortūnas izvēle” lielā mērā ir romāns par otrajām iespējām. Ir cilvēki, kas tām tic, un ir cilvēki, kuri strikti uzskata, ka vienā upē divreiz iekāpt nav iespējams. Ko dara romāna tēli, uzzināsim, bet ko par otrajām iespējām domā tu pati?

Es neesmu pret otrajām iespējām, ja tas saistīts ar labumu videi, cilvēkiem, dzīvniekiem, piemēram, otrreiz pārstrādājamie materiāli apģērbiem, tāpat es mēdzu atdodt grāmatas, lai tās tupina dzīvi citur, atbalstīt cietušus dzīvniekus. 

Arī profesionālajā dzīvē – ja kaut kas nav sanācis, pamācies un mēģini atkal, ja tas joprojām aktuāli. Bet ar otrajām iespējām attiecībās es parasti esmu daudz piesardzīgāka. 

Jo, samainot vietām saskaitāmos, rezultāts nemainās, un reizēm pat nevajag daudz, lai, precīzi trāpot pa vājo vietu, lāpīts trauks saplīstu. Man šķiet, tāpat ir arī ar attiecību iekšējo dinamiku. Tas ir risks, ko uzņemies, un ir jāizlemj, vai to vēlies vai ne.

Ko tev pašai visvairāk gribas pateikt par “Fortūnas izvēli”?

Es vairs nevaru sagaidīt pavasari, un ir feini, ka ar “Fortūnas izvēli” pavasara izjūta atnāk agrāk! Šo, tāpat kā visus citur savus romānus, rakstīju no sirds, ieguldot labāko, ko spēju un protu. Pavisam īsi kopsavelkot – tas ir stāsts par izvēlēm. Gan tām, ko Odrija pieņem pati, gan tām, ko pieņem citi, ietekmējot viņas dzīvi. Arī par drosmi atzīt, ka esi kļūdījusies savos spriedumos, jo viss nav tikai melns vai balts. Dažreiz situācijas liek māsām izvērtēt savus uzskatus par dzīvi un vērtībām, īpaši, protams, Odrijai, jo tieši viņa ir romāna centrā. Es ceru, laiks, ko lasītāji pavadīs kopā ar “Fortūnas izvēli”, būs jauks un vērtīgs. Ja kaut kas no lasītā rezonēs ar viņu dzīvi un izvēlēm, tad neko labāku es nevaru vēlēties.

Ko šajā laikā esi piedzīvojusi pati? Jo Ilze, kura rakstīja “Fortūnas domino”, un Ilze, kura rakstīja “Fortūnas izvēli”, ir divi atšķirīgi cilvēki.

Ir pagājuši trīs gadi. Neskaitot to, ka akurāt tikpat ir nācis klāt ciparam, kas rakstīts pasē, šis laiks ir bijis ļoti piesātināts un interesants. Bijuši gan priecīgi, gan skumīgi brīži. Profesionālajā jomā esmu dažādi sevi izaicinājusi un beigās atgriezusies pie saknēm, pie tā, ar ko es sāku, – esmu pilna laika žurnāliste. Tā kā man ļoti patīk mācīties, apguvu pirmā līmeņa mediatora prasmes. Ir iznākuši trīs romāni – “Trakās kāzas”, “Atdzimušie”, “Fortūnas izvēle”. Nākusi klāt arī vēl viena – sievas – loma, ko es patiešām novērtēju un izbaudu. Man patīk, ka mums ar vīru ir gan kopīgas vērtības un intereses, gan katram savas ļoti atšķirīgas rakstura īpašības un izpausmes, tādēļ ir jāpieslīpējas un jāmācās kaut kas jauns. Izrunāties, uzklausīt un ieklausīties – tie, manuprāt, ir trīs vaļi, uz kuriem balstās veiksmīga komunikācija pāra starpā.

Par skumjajiem brīžiem runājot, lielākais zaudējums droši vien ir tava četrkājainā draudzene Bonija.

Jā, dzīve diemžēl mums ne tikai dod, bet arī ņem. 2024. gada oktobra beigās zaudēju savu mīļo Bo. Viņai saasinājās problēmas ar sirdi un elpošanu – Boncis burtiski smaka manu acu priekšā. Ārsti darīja, ko varēja, bet prognoze bija slikta. Ļoti slikta. Laikam to brīdi, kad ārsts paaicināja un izskaidroja iespējamos scenārijus un izvēles, atcerēšos visu mūžu. Es turēju Bo uz rokām, kamēr viņa aizmiga, stāstīju, cik viņa ir laba un mīļa, teicu paldies par visu un iekšēji uz sevi dusmojos, ka nespēju neraudāt, nekrist panikā. Es negribēju, lai viņa šajā brīdī justu manu izmisumu, bet viņa to noteikti juta. Taču es ticu, ka viņa juta arī mīlestību.

Biju pilnīgi pārliecināta, ka man suņa vairs nebūs. Jo otra tāda suņa uz pasaules taču nav un nebūs. Bet tikpat grūti bija sadzīvot ar tukšumu mājā un sevī. Tad nejauši ieraudzīju sludinājumu un Džo fotogrāfiju. Viņas skatienā jautās kaut kas pazīstams. Bet man bija milzīga vainas sajūta, šķita, ka nodošu Bo piemiņu, ja domāšu par citu sunīti. Tad saņēmu video un sapratu, ka mūsu ģimenē tomēr ienāks suns. Džozefīne – vārds dots par godu Džeklinas Sūzenas grāmatai “Mana dārgā Džozefīne” – dzimusi Vecgada vakarā. No sākuma mēģināju viņas salīdzināt, bet tā bija kļūda. Bo nav aizstājama, un Džo ir Džo – personība pati par sevi. Viņa ir ļoti enerģiska, skaļa – riktīgs viesulis! Un absolūti mana vīra suns. Es esmu ērts apkalpojošais personāls, bet Kaspars viņai ir viss. Sākumā pat biju nedaudz greizsirdīga, jo Bo bija mans mūža suns un es domāju, ka būs “copy-paste”. Tad pieklusināju savu ego un nospriedu – Kaspars arī ir pelnījis savu mūža suni.

Tu arī esi atgriezusies pilnas slodzes darbā.

Jā, man ir jāatrod veids, kā sabalansēt ļoti lielu slodzi žurnālistikā ar grāmatu rakstīšanu, rūpēm par muguras veselību, sievas lomu un atbildību par mājdzīvnieku. Jo iekšējā kapacitāte ir tieši 100% un ne vairāk. Mums jau gribētos, lai to procentu būtu vairāk, nereti sakām, ka jāmauc uz 150%, 200%. Būsim reāli – nav tādu divsimt procentu. Ir simts – un izvēle, kā tos sadalīt. 

Labi apzinos, ka vienlīdz efektīva visur nevaru būt, un, jo vairākās jomās jādarbojas, jo rūpīgāk jāplāno, cik daudz un kur atdot enerģiju. 

Tas, kas mazliet palīdz – ļoti apzināti pievērsties katrai no nodarbēm, lai maksimāli īsākā laikā gūtu vislabāko rezultātu. Piemēram, ja es rakstu, tad telefonam izslēgta skaņa, lai nekas nenovērš domas un nerodas arī kārdinājums sākt prokrastinēt, pāršķirstot sociālos tīklus. Ja esmu ar vīru, tad visa uzmanība ir viņam. Ja spēlējos ar Džo, tad tobrīd viss fokuss uz šo nodarbi. Tad arī 10 minūtes nedalītas uzmanības ir kvalitatīvākas un produktīvākas nekā ja vienā rokā būtu telefons, pa vidam vēl mēģinātu piekārtot māju, prātotu par rakstu nodošanas termiņiem un beigās viss tāds... pa pusei apgrābstīts.

Lasīt tavus romānus man šķiet ļoti atsvaidzinoši arī tādēļ, ka to tēli – atšķirībā no daudzām citām grāmatām – nekad nav ļaunprātīgi slikti. Vai tev tas sanāk nejauši, vai arī tā ir apzināta izvēle – kā pretsvars ļaunumam, ar kuru vismaz netieši katru dienu pasaulē esam spiesti saskarties?

Ļoti labs jautājums. Zini, tas laikam izriet no tā, kā es izvēlos just un redzēt pasauli. Jo tik naiva es neesmu, lai nesaprastu, cik sarežģīts un izaicinošs ir laiks, kādā dzīvojam. Pasaulē notiek briesmu lietas, un mums katru dienu ir visas iespējas ieskatīties tumsai sejā. Sevišķi strādājot žurnālistikā, no tā nevar izvairīties.

Šobrīd es izvēlos runāt par kļūdām, cilvēciskām vājībām, puspatiesībām, atkarībām, bet ne fatālu, iznīcinošu ļaunumu. Tomēr nenoliedzu, ka droši vien par to būtu interesanti rakstīt. Ar galējībām ir visvienkāršāk un reizē visgrūtāk, jo, ja sāc par to, izturi līniju līdz galam.

Kā tev šķiet: cilvēks savā būtībā ir drīzāk labs vai ļauns?

Es teiktu, ka cilvēkā ir viss. Jautājums – kādas situācijas un kādi cilvēki, ar kuriem mijiedarbojamies, aktivizē vienu vai otru īpašību, provocē kādu rīcību. Jo provocēt kaut ko no nulles ir diezgan grūti. Tātad kaut kādi aizmetņi tevī no visa jau ir. Vēl ir jautājums – cik apzināti tu dari sliktu? Vai pie vainas ir nezināšana, vienaldzība, jūtu trūkums vai ļoti tīša rīcība ar mērķi nodarīt maksimālu ļaunumu. 

Gribētos domāt, ka labais vairo labo, tādēļ man patīk doma, ka labais ir tas, pie kā cilvēks tomēr tiecas vai grib tiekties, pat ja tas ir neapzināti. Jo savā ziņā labais – tas ir miers. Un miers, kā zinām, baro, bet nemiers – posta.

Tu esi ļoti gaišs un par sevi pārliecināts cilvēks. No kurienes šīs īpašības – un kas palīdz grūtākajos brīžos, ar kuriem nācies saskarties?

Kā stāstījusi mamma, es jau kopš bērnības esot bijusi itin omulīgs un mierīgs bērniņš. Bet pārliecība par sevi gan nākusi ar laiku un vairākkārt pārbaudīta. Viskrasākās pārmaiņas bija tad, kad saskāros ar onkoloģisku saslimšanu. Tad, kad tu pārdzīvo tik spēcīgas eksistenciālas bailes un esi spiests uz sevi un dzīvi paskatīties tik pamatīgi, kā nekad, tu no šīs situācijas izej mainījies. Es izgāju ar pārliecību, ka mums nav nekādu garantiju. Garantēts ir šis mirklis, kurā esmu, un tas ir daudz. Un, ja man ir garantēts šis “šobrīd”, tad jāizdara viss, ko varu, lai no tā gūtu maksimumu. Turklāt tas nozīmē arī atļaut sev uz mirkli apstāties. Reizēm, kad problēma šķiet neatrisināma, es apstājos un sev saku: “Paga, paga, vai tu esi ķirurgs atvērtā sirds operācijā un tavs pacients mirst? Nē. Neviens nemirst, pasaule negrūst? Labi, tad ar pārējo tu vari tikt galā.”

Vēl man grūtos brīžos ir palīdzējušas sarunas ar tuvākajiem un draudzenēm, brīdis sev vienai, silta vanna, pastaiga, treniņš baseinā, kad esmu tā nopeldējusies, ka kājas ļogās, bet prātā ir kolosāls miers. Arī mans sirdsdarbs – rakstīšana. Un godīgums emocijās. Ja vajag izraudāties – es izraudāšos, neturēšu to sevī. Ja jāsmejas, tad tas jādara no sirds un ar garšu. Ir ļoti būtiski katram atrast savus spēka un miera avotus. Bieži vien nemaz nevajag daudz, lai tad, kad esi paklupis, atkal pieceltos. Galvenais ir piecelties.