Alfrēds Nobels izgudroja dinamītu un izveidoja paša vārdā nosauktu prēmiju. Aiz šiem, šķiet, vispārzināmajiem faktiem Nobela cilvēcisko pusi meklējusi un atradusi Ingrīda Karlberga, rakstniece, pētnieciskā žurnāliste un Upsalas Universitātes Goda doktore. Viņa sarakstījusi vērienīgu Nobela biogrāfiju, kas nule iznākusi latviešu valodā.
To tulkojusi vesela tulkotāju komanda un klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji" ar Zviedrijas vēstniecības Latvijā atbalstu. Ar Ingrīdu Karlbergu sarunājamies par dižiem vīriem un viņu vājībām, par interesantiem un citiem faktiem un par lasīšanas lomu mūsdienās.
Kā jums radās interese par Nobelu?
I. Karlberga: Tā sākās ar to, ka sapratu – šim pasaulslavenajam vīram nav kārtīgas sarakstītas biogrāfijas.
Aizrāvos ar biogrāfijas sarakstīšanu, jo dzīvojam laikos, kad zinātne tiek apšaubīta. Jutu, ka tas būtu īstens simbols ticībai zinātnei un tam, cik svarīga tā ir cilvēcei. Prēmija ir kā ikgadējs atgādinājums par zinātnes nozīmīgumu. Tas stiprināja manu interesi par šo projektu.
Interesanti, ka sakāt – nebija kārtīgas Nobela biogrāfijas. Lasot sapratu, ka par viņu ir ļoti daudz liecību, dokumentu un materiālu! Kā tā var būt?!
Nav tā, ka Zviedrijā nebūtu nevienas grāmatas par Alfrēdu Nobelu. Protams, ir! Bet tās ir diezgan virspusējas, to autori nebija pienācīgi rakuši pirmavotos.
Viens iemesls – Nobela fonds, kas organizē prēmijas piešķiršanu, jau no 20. gadsimta paša sākuma centās veidot Nobelu kā varoņa tēlu. Uz Nobela mantojuma nedrīkstēja būt neviena traipa.
Tāpēc fondam bija svarīgi, lai Zviedrijā tiktu sarakstīta pirmā Nobela biogrāfija. Tā parādījās 1906. gadā, taču bija cenzēta, vēstīja tikai par labo. Pat pieminētas nebija Nobela 18 gadus ilgās attiecības ar dāmu, kas bija par viņu 18 gadus jaunāka, – jo viņi nebija precējušies.
Fonds neļāva piekļūt arhīviem līdz pat 70. gadiem.
Tā nu visas grāmatas, kas iznāca pēc pirmās – Nobela fonda veidotās oficiālās – biogrāfijas, bija savā ziņā no tās atkarīgas.
Pirms dokumentu digitalizācijas šis uzdevums – izpētīt Nobela biogrāfiju – arī bija pārāk apjomīgs. Proti, viņš dzīvoja dažādās valstīs – bija jādodas uz Krievijas, Francijas un Vācijas, ne tikai Zviedrijas arhīviem.
Kāpēc ir svarīgi aizpildīt baltos laukumus diženu cilvēku biogrāfijās? Varbūt tiem labāk palikt kā elkiem?
Man nepatīk, ka slavenus cilvēkus izskaistina vai ap tiem rada mītus. Ne jau tas, ka kāds ir nevainojams, padara cilvēku diženu vai apbrīnojamu.